Madoniete Kristīne Sindija Aleksjuna, kā pati saka, ir māksliniece līdz kaulam un māksla ir viņas būtība.
Pēc vidusskolas beigšanas dzīves ceļš Kristīni aizveda uz Nīderlandi. Lai gan uz šo valsti meitene devās ar domu palikt, tomēr pēc laika viņa atkal atgriezās Madonā, lai īstenotu savus sapņus un ieceres, un arī tās bija saistītas ar mākslu.
– Biju iekārtojusies uz palikšanu, bet gaisā karājās nepabeigtas lietas, proti, autovadītāja apliecība, kā arī mans sapnis par tetovēšanu. 2019. gada maijā es atgriezos, lai realizētu visu iecerēto, – pastāsta Kristīne. – Jau savos 16 gados apzinājos, ka vēlos tetovēt. Mācoties 12. klasē, sapratu, ka nepavisam nevēlos turpināt gūt izglītību kādā augstskolā, bet vēlos saņemt saprātīgu algu. Liela motivācija un mērķis tajā laikā bija iegādāties visu nepieciešamo tetovēšanai. Tie bija galvenie iemesli, kādēļ pēc skolas beigšanas devos prom no Latvijas. Jau tad mamma teica, ka, saņemot lielu naudu, es pārstāšu zīmēt. Protams, tā arī notika. Es jau tad apzinājos, ka darbs ārzemēs nebūs viegls, bet lai jau. Nekas nešķita par grūtu un neiespējams. Protams, nekas netika pasniegts uz paplātes, es sāku ar ļoti smagu darbu fabrikā, ko tobrīd piedāvāja Madonas aģentūra. Tajā laikā atalgojums likās liels, līdz pēc septiņu mēnešu smaga, monotona darba es braucu atpakaļ uz Latviju. Tas nebija pirmais atvaļinājums, bet gan vizīte pie neirologa, lai taisītu blokādes abām rokām. Veselības stāvoklis bija ļoti pasliktinājies, man bija 50/50 liela iespēja, ka abas rokas tiks operētas, bet nebija tik daudz laika, lai gaidītu atbildi, es aizbraucu atpakaļ. Tikai vēlāk sapratu, ka tā nauda nav tā vērta. Es taču aizbraucu ar sapni sapirkt visu tetovēšanai, bet gandrīz atstāju savu veselību tur. Laika gaitā iekārtojos tiešām labi, pilnīgi pārliecināta, ka uz palikšanu, bet man kā mākslinieciskai dvēselei bija ļoti grūti, biju emocionāli nestabila. Tas bija viens no vairākiem iemesliem, kāpēc atgriezos. Ne jau velti saka, ka Latvijas mums trūkst tikai tad, kad esam tālu prom. Es skumu pēc mājām, ģimenes, pēc vasaras Latvijā, pēc Madonas.
Kristīne atzīst, ka māksla atklāj viņas patieso būtību.
– Bieži saku, ka zīmēt iemācīties var jebkurš, atliek vien investēt savu laiku un interesi, un rezultāts būs. Cik sevi atceros, man bērnībā patika dziedāt un spēlēt klavieres; protams, mamma nevarēja atļauties man tādas nopirkt, līdz ar to mūzikas skolas vietā iestājos Jāņa Simsona Madonas mākslas skolā. Skolas laikos biju apaļš bērns, tādēļ vienmēr biju vienpate, daudz laika pavadīju mājās zīmējot, radot. Tajā brīdī nevarēju saprast, kāpēc mani citi nespēj pieņemt. Arī pati sevi nepieņēmu. Bet, laikam ejot, sapratu, ka līdzcilvēku attieksme, sevis nepieņemšana mani izveidoja par to, kas esmu tagad, – atzīst Kristīne.
Karikatūras Kristīne zīmē jau kopš pamatskolas laikiem. Sākums nepavisam nebija viegls un neiztika arī bez jautriem atgadījumiem.
– Epopeja ar karikatūrām aizsākās 8. klasē, kad klasesbiedrene ieteica mani kā zīmētāju vienam paziņam. Puisim darbs ļoti patika, smaids bija neviltots. Arī es biju gandarīta par savu pirmo pasūtījuma darbiņu. Vēlāk uzzināju, ka puisis saviem draugiem, atrādot darbu, smējies un teicis, ka pats to zīmējis! Ko var secināt par šo? Tagad, to atceroties, nāk smiekli, bet nekas taču nesanāk ar pirmo reizi. Tad sekoja otrais, trešais pasūtījums, un ar katru nākamo zīmējumu man izdevās aizvien labāk un labāk, – pārliecināta ir Kristīne. – Es ne tikai zīmēju karikatūras un portretus, bet arī gleznoju, vārdu sakot – izpaudos savā radošumā, cik vien varēju izdarīt skolas laikā.
Godīgi sakot, tajā laikā lielu motivāciju man sniedza nauda, iespēja nopelnīt. Mācoties vidusskolā, zīmēju un pelnīju ar savu mākslu. Un mūžam būšu pateicīga tiem skolotājiem, kuri saprata, ka mans priekšmets ir zīmēšana, ne mācīties tabulas un kalt lieku informāciju galvā.
Dzīvojot Nīderlandē, Kristīne zīmēšanu bija nobīdījusi malā, jo ne vienmēr bija vēlēšanās un laiks. Arī mērķis, kāpēc izvēlējās citu valsti, bija cits. Pēc atgriešanās Latvijā māksla un radošums atkal par sevi atgādināja.
– Atgriezusies es atsāku zīmēt. Pieprasījums interesantiem zīmējumiem ar citādāku pieeju, domu ir vienmēr. Tikai tagad ir mainījusies mana attieksme, domu lidojums, un mani vairs nemotivē atalgojums par padarīto. Naudai vispār nav vērtības, ir tikai mans laiks, ar kuru es maksāju. Mana zelta devīze ir "Tie, kas grib, var arī Latvijā!". Augustā sāku strādāt "K-Senukai" par prečzini. Līdz tam nevarēju iedomāties sevi sēžam ofisā, strādājot mierīgu darbu, bet man laikam sanāk. Janvāra sākumā iestājos tetovēšanas kursos "Alianse", kas ilga trīs mēnešus, un beidzot esmu piepildījusi vienu no saviem sapņiem. Paldies Kristīnei Teilānei, kas organizē šādus kursus, viņa ir multimāksliniece. Esmu guvusi daudz jaunu zināšanu un pieredzes, lai dotos tālāk un piepildītu arī citus sapņus, – priecājas Kristīne.
08.04.2020.