8. martā tikāmies ar SIMONU AKMENI, lai parunātos par sievišķīgām lietām – rotu darināšanu, rokdarbiem un sava dzīvesceļa meklējumiem, esot triju meitu mammai un jau gadu veca mazbērniņa vecmammai. Par spīti īpaši sarežģītajam laikam visā pasaulē Simona aizvadītā gada nogalē sapratusi, ka jāļaujas pārmaiņām arī profesionālajā jomā, pametusi līdzšinējo darbavietu un šobrīd aktīvi nododas savam vaļaspriekam.
Simona pastāsta, ka ir dzimusi Ērgļos, augusi Kusā, kur arī ielikti pamati viņas sirds aicinājumam – mākslai. – Mākslas pamatus manī noteikti ir ielicis Agris Sārs, man ļoti patika viņa vizuālās mākslas stundas. Pamācījos arī Madonas mākslas skolā trīs gadus, bet nepabeidzu, varbūt bija par grūtu tā braukāšana. Tomēr pēc 9. klases izvēlējos mācīties metālmākslu Rēzeknes Mākslas un dizaina koledžā (tagadējā vidusskolā). Biju vienīgā meitene starp puišiem nodaļā. Tas nebija viegli, protams, mūžam melnas rokas, darbnīcas, bet pamati tika ielikti, un tagad vislabākās atmiņas ir tieši par stingrākajiem pasniedzējiem. Piemēram, Norbertu Kudiņu, ļoti prasīgu vīru, pie tāda vajadzētu pamācīties katram bērnam; viņa veidotais vides objekts NLO vēl nesen tika prezentēts Madonā, pie bibliotēkas, – pastāsta Simona Akmene.
Pēc koledžas viņa, kā pati nosmej – nezin kāpēc – izmācījusies par ekonomisti. Simona turpina:
– Tad apprecējos, aizgājām dzīvot uz Rīgu; tad izšķīros, atbraucu atpakaļ uz Madonu. Pārnākot uz Madonu, caur radiniekiem sāku strādāt Madonas zobtehnikā, viņiem tieši vajadzēja cilvēku, kas no mākslas kaut ko saprot, jo tas tomēr saistās ar zobu veidošanu, zobu keramikas cepšanu. Kad sākās šis laiks ar šūpošanos, kovidu un vakcinēšanos, cilvēki palika nervozāki, sapratu, ka pienācis laiks arī pārmaiņām dzīvē. Sākās mans bezdarbnieces laiks. (Smejas.) Decembrī aizgāju no darba, kur bija aizvadīti 16 gadu; mēnesi atpūtos, aizbraucu uz Zviedriju pie dzīvesbiedra, kas mani mudināja domāt kaut ko savu. Arī meitas to pašu visu laiku teic. Tā nu šobrīd uz to pamazām eju, sapņus atklāt vēl nevar, bet darinu rokdarbus savam priekam un dāvanām draugiem, tuvākajiem.
Viņas iekšējo pārmaiņu laiks sakritis ar sarežģītu periodu pasaulē, tomēr Simona ir pārliecināta – jāļaujas tam, kas aicina un aizrauj. Viņu radošās izpausmes vienmēr ir interesējušas, patīkot vērot arī citu mākslinieku darbus tirdziņos, kaut vai smelties iedvesmu internetā, „varbūt kaut ko pašpikot", Simona pasmejas.
– Kad tikko biju pārnākusi uz Madonu, no pērlītēm izgatavoju ziedu groziņus, apgleznoju glāzes arī ar pērlēm. Tā kā apkārt ir daudz skolotāju, kuriem skolā mūždien kaut kas ir jārotā, jādekorē, sākās salvešu ziedu būšana. Diamond painting (dekorēšanas komplekts, kur attēlu izveido no salīmētiem kristāliņiem. – Aut.) aizsāku, kad tie Madonā vēl nebija parādījušies, sūtīju no interneta. Man tā bija visforšākā relaksācija, atnākt no darba mājās, sataisīt vakariņas, pabūt ar bērniem, un tad vakarā atslēgt domas pie šo glezniņu lipināšanas. Man patīk, gribu to darīt, bet ko ar tām tālāk darīt? Likt pie sienas vai kaudzītē kraut? Tad nu sākās, ka pa kādai uzdāvinu kolēģiem, draugiem, ģimenei uz dzimšanas dienu. No tā savukārt aizgāja tālāk, kad palūdz, vai nevaru jubilāram, piemēram, mašīnu salipināt. Tagad pati salieku krāsas un attēlu, un pēc cilvēku fotogrāfijas varu izgatavot gleznu no kristāliņiem, – Simona atklāj.
Darinot rokdarbus, pārējās domas aizmirstas; sevišķi iesākoties drūmajam rudens laikam tā ir patīkama relaksācija ar mūziku fonā, viņa atzīst. Tāpat ir tamborēts, darinātas diegu bumbu virtenes, ar ko tuvējie apdāvināti, mazbērnam uz pirmā gadiņa dzimšanas dienu ir zīmēts plakāts ar dzīvnieciņiem svinību telpas dekorēšanai.
– Visu dzīvi tādos kā meklējumos esmu un vēl jau taustos, bet nu esmu nonākusi atpakaļ pie metālmākslas. Ne pie lielajiem darbiem, bet gan smalkākiem – rotu gatavošanas. Ir cilvēki, kas šo visu nesapratīs, teiks – kas tas par ķēmu? Tas arī nav visiem domāts, bet gan tiem cilvēkiem, kuriem patīk, kuri novērtē citādāko, – spriež Simona Akmene.
Gluži kā citplanētiešu vai varžu iedvesmotie kuloniņi patiesi ir unikāli. – Rotas ir neparastākas, dizainiskākas, gribas, lai tās būtu atšķirīgas. Ir arī šis tas mierīgāks, dažādām gaumēm, tāpat esmu uzsākusi eksperimentēt ar auskaru darināšanu. Visi vijumi ir vīti rokām, ir kaudze instrumentu, lai smalkās un durstīgās stieplītes izlocītu man pa prātam. Lai izlocītie gali nekur nedurstītos, neķertos, tie ir prasmīgi jāaizslēpj. Figūriņām it kā ir rociņas, anteniņas, bet tās nav durstīgas, – viņa demonstrē, izrādot jau gatavo rotu klāstu. Tās viņa sabildējusi un citu priekam ievieto arī savā facebook un instagram (sim_ce) profilā; ir draugi un paziņas, kas palūdz kaut ko izgatavot tieši pēc savām vēlmēm.
– Kad sāku taisīt darbiņu, nekad nezinu, kāds būs rezultāts. Citi iepriekš zīmē skici, es tikai apmēram salieku krāsas, tad sāku domāt, kā to dabūšu gatavu, kas tur beigās sanāks. Sāc pīt, vīt, kaut ko aizvīt, aiztīt, tās briesmīgi lielās acis… nu tas ķiņķēziņš ir kā dzīvs! Vēl jau daudz ko vajag trenēties, lai sanāk vēl foršāk, bet pacietības man netrūkst, – par radošo procesu pastāsta rokdarbniece.
11.03.2022.