„Lai gan esmu ieguvusi augstāko izglītību, Mākslas akadēmija pagāja man gar degunu — kādreiz jaunībā mēģināju tajā studēt, bet tā arī nesanāca.” Šādi iesākas saruna ar bijušo Dzelzavas pamatskolas skolotāju VALENTĪNU PUJATI. Māksla viņu aizrāvusi jau kopš bērnības, un tagad, kad darba gaitas ir noslēgušās, atliek laiks, ko veltīt savai sirdslietai.
– Dzelzavas pamatskolā mācīju skolēniem svešvalodu un vizuālo mākslu, izmācījos par skolotāju. Kāpēc māksla mani visu laiku ir interesējusi, uzrunājusi? Visu bērnību esmu pavadījusi pie dabas, apskatījusi katru zālīti, koku, upes līkloci. Vectēvs mani atbalstīja, viņš redzēja, cik ļoti man patīk zīmēt. Tolaik jau nebija īsti ne krāsu, ne papīra. Jutos patīkami, ka opis mani novērtēja un redzēja, ka man sanāk tas, ko daru. Man savulaik bija ļoti jauka zīmēšanas skolotāja, un es, skolas solā sēdēdama, domāju, ka arī kādreiz tā staigāšu starp solu rindām un mācīšu bērniem zīmēt. Bērnībā ļoti draudzējos ar kaimiņmāju bērniem, visi bijām savstarpēji saticīgi un labi sapratāmies. Viens no draugiem man uzdāvināja speciālu zīmuli, un tad es nodomāju – laikam jāsāk kaut ko attēlot. Zīmēju priedītes, upi, visu, kas man bija apkārt, un tik ļoti tas patika! – atceroties smaidīdama stāsta Valentīna.
Gleznošana ir viņas miera oāze, kad prāts nedomā ne par ko citu, kā tikai zīmējumu. Tā ir meditācija, kas liek aizmirst ikdienu vismaz uz brīdi. Valentīnas kundze savos darbos attēlo tikai dabu, ainavas. Lai gan varētu zīmēt arī portretus, pie tiem viņa nepieķeras, jo daba ir daudz vienkāršāka modele. Turklāt, kad Valentīna zīmē, viņa necenšas kopēt un maksimāli tuvu attēlot redzamo, bet gan izvēlas konkrētu elementu un to apspēlē, ļaujoties brīvai iztēlei.
Līdz šim Valentīnas Pujates gleznās visvairāk ir dominējis zelta rudens. Tas ir kas ļoti īpašs, kad Valentīna var pazust košajās krāsās. Tā kā ar gleznošanu sieviete sākusi aizrauties pirms neilga laika, tapis ap divdesmit gleznām. Tās ir dažādu izmēru – mazākas un lielākas. Stāstot par savu hobiju, Valentīna uzsver – viņas mērķis nekad nav bijis gleznot pēc iespējas vairāk. Darbam ir vajadzīgs ne tikai laiks, bet arī vēlme un iedvesma. Ja strādās piespiedu kārtā, nekas labs, visticamāk, nesanāks.
– Jārodas īstajai situācijai, kas pamudina uz darbošanos, to noliegt nevar, taču man ir nācies arī veidot dažas gleznas pēc pasūtījuma. Gleznoju ar akrilu, lai gan vēlētos izmēģināt arī eļļas krāsas. Pagaidām gan neesmu ar tām sadraudzējusies. Akrils žūst ļoti ātri; ja no pilnīgas nulles jāuzglezno neliela izmēra darbs, tas prasa četras stundas. Man nav ne iespējas, ne arī intereses pašai gatavot pamatu gleznām, tāpēc visus nepieciešamos materiālus iegādājos Madonā, veikalā „Papīrs". Darbinieces vienmēr man palīdz, iesaka, ir zinošas.
Kad Dzelzavas pagasta bibliotēkas vadītāja Vineta Truhanova mani uzrunāja un aicināja, lai izstādu savus darbus bibliotēkas pakalpojumu sniegšanas vietā Aizpurvē, es nodomāju – vai tad man ir vispār kas tāds, ko būtu vērts izlikt apskatei? Tomēr beigās kaut kas atradās, un tā arī tapa šī izstāde. Es pat nebiju domājusi, ka viss tik labi sanāks! Tā kā dažas glezniņas vēl ir tapšanas procesā, izstādē apskatāma tikai daļa, – atklāj Valentīna.
Izrādās, viņa apguvusi arī astroloģiju, bet tikai izpratnei pašai sev. Daudz laika ir veltīts mazbērniem, patīk ceļot, lasīt grāmatas. Vasarā ir veicami dārza darbi, līdz ar to gleznošanu un citas aizraušanās vairāk iespējams īstenot tieši gada tumšajā laikā.
VINETAS TRUHANOVAS foto
10.01.2025.