Pirmais zināmais lodīšu pildspalvas patents reģistrēts 1888. gadā, bet tā iesniedzējs amerikānis Džons Lauds tā arī nespēja izveidot darbojošos modeli – viņam neizdevās iegūt piemērota blīvuma tinti: pārāk šķidra tecēja, pārāk bieza kavēja lodīti un atstāja traipus uz papīra. Tikai XX gs. trīsdesmitajos gados ungāri brāļi Biro – žurnālists Laslo un ķīmiķis Djerds – radīja lodīšu pildspalvas, kas nesmērēja rokas un uz papīra neatstāja traipus.
Vairākus gadus uzlabojuši savu izgudrojumu, brāļi Biro uzsāka pildspalvu ražošanu Argentīnā. Leģenda stāsta, ka trīsdesmito gadu beigās atvaļinājumā Dienvidslāvijā, pastaigājoties gar Adrijas jūras krastu, brāļi iepazinušies ar kādu kungu, kurš izrādījies Argentīnas prezidents Augustino Pedro Husto. Ieraudzījis Biro izgudrojumu, prezidents bija tik sajūsmināts, ka uzaicināja brāļus uz Argentīnu. Pēc vairākiem gadiem, bēgot no Otrā pasaules kara šausmām, Biro atcerējās šo tikšanos, tiešām aizbrauca uz Argentīnu un atvēra tur fabriku. Drīz viņu produkcija kļuva ļoti populāra visā Dienvidamerikā, vēlāk – arī Lielbritānijā, un vārdi „biro" un „lodīšu pildspalva" kļuva sinonīmi.
Biro sekmēm uzmanīgi sekoja francūzis, kancelejas piederumu fabrikas īpašnieks Marsels Biks. 1950. gadā viņš no Biro nopirka „lodītenes" patentu. Jau pirms tam viņš investēja naudu metālu precīzā apstrādē, kas ļāva lodīti pildspalvai no nerūsējošā tērauda (tagad tās gatavo no volframa karbīda) izgatavot ar viena milimetra diametru – tiem laikiem nebijušu precizitāti. Iegādājies patentu, Biks uzsāka ražošanu un organizēja masīvu reklāmas kampaņu „atompildspalvai", kā, sekojot modei, viņš nosauca savu produktu. Pēc dažiem gadiem viņš jau ražoja 40 miljonus pildspalvu gadā, bet 1965. gadā Bic Cristal tirgoja gandrīz visās pasaules valstīs.
XX gs. piecdesmitajos gados, kad plaši izplatījās jaunie polimēru materiāli, kas nomainīja metālu un koku un palētināja masveida ražošanu, veidojās vienreizējas lietošanas priekšmetu kultūra – tos pēc tam vienkārši izmeta. Societe Bic pildspalvas, šķiltavas un skuvekļi kļuva par tās simboliem.
Bic kompānija lepni apgalvo, ka tintes tās pildspalvās pietiek, lai uzzīmētu divu kilometru garu nepārtrauktu līniju. Minimālistiskais dizains (pateicoties tam, pildspalva Bic Cristal pat kļuvusi par Ņujorkas Laikmetīgās mākslas muzeja eksponātu) ir izteikti praktisks: caurspīdīgais korpuss ļauj redzēt tintes līmeni, caurumi kalpo spiediena izlīdzināšanai serdenī, tāpēc pasta applūst lodītei vienmērīgi, bet 1991. gadā ieviestais caurumiņš pildspalvas vāciņā domāts, lai bērnu, kurš netīšām vāciņu norijis, pasargātu no nosmakšanas.