Laba lieta ir tā vērta, lai to izgudrotu nevis viens cilvēks uzreiz, bet gan vairāki – soli pa solim. Tā arī uz plākstera izgudrotāja godu pretendē nevis viens, bet gan vairāki cilvēki.
1882. gadā vācu provizors Pauls Karls Beiersdorfs izgudroja lietu, ar ko vēlāk citi (sākumā arī viņš) pelnīja lielu naudu. Farmaceits uz marles uzklāja lipīgu gutaperčas slāni, tā padarot to mitruma necaurlaidīgu. Savu izgudrojumu viņš nosauca par „Guttaperchapflastermülle" (gutaperčas plāksteris uz marles) un patentēja to. Jau pēc gada lielais jaunā produkta pieprasījums ļāva Beiersdorfam iegūt visai cienījamu kapitālu, un viņš atvēra nelielu fabriku. Diemžēl firmas attīstību pārtrauca traģiska viņa sešpadsmit gadu vecā dēla bojāeja, kas iedzina viņu dziļā depresijā. Farmaceits 1890. gadā fabriku kopā ar noliktavā uzkrājušos gatavo produkciju pārdeva. Par firmas jauno īpašnieku kļuva 27 gadus vecais Oskars Troplovics, kas ražošanā iesaistīja bijušo Beiersdorfa partneri dermatologu Paulu Gersonu Unnu. Tas izgudrojumu uzlaboja, marles vietā izmantojot blīvāko kokvilnas audumu. 1901. gadā Troplovics patentēja „Leikoplastu". Tā ražošanā sāka pielietot cinka oksīdu, un ādu kairinošā gutaperča kļuva lieka.
Laboratorija „Beiersdorf" izstrādāja arī plāksteru sēriju velosipēdu kameru, šļūteņu un vadu nodilušās izolācijas „ārstēšanai". Tā, pateicoties lipīgam audekla gabaliņam, radās vesela rūpniecības nozare, kas specializējās ne tikai antibakteriālu plāksteru, bet arī izolācijas lenšu ražošanā. Tiesa, Pauls Karls Beiersdorfs to visu vairs nepieredzēja – viņš ieguldīja visu savu naudu kādā ārkārtīgi neveiksmīgā projektā, bankrotēja un 1896. gadā iedzēra indi.
Kā nākamais personāžs stāstā parādās amerikānis Erls Diksons. Tiesa, ja viņa jaunā sieviņa Žozefīna būtu izrādījusies veiksmīgāka saimniece, Erls tā arī būtu palicis tikai kokvilnas vates piegādātājs firmai „Džonsons un Džonsons" un nebūtu kļuvis par tās viceprezidentu. Bet jaunās un nepieredzējušās saimniecītes rokas regulāri cieta no asajiem virtuves nažiem, un Erlam pastāvīgi vajadzēja sniegt viņai pirmo palīdzību. Bet ko darīt, ja viņa nebija mājās? 1920. gadā Erls uz galda nolika ķirurģisko lenti ar lipīgo pusi uz augšu, pielīmēja pie tās marles gabaliņus un pārklāja ar plānu audumu. Tagad misis Diksonai vajadzēja tikai no lentes nogriezt vajadzīgo garumu, noņemt aizsargslāni un uzlīmēt brūcei. Kompānijas vadītāji Diksona izgudrojumā saskatīja perspektīvu produktu, kuru nosauca par „Band-aid" (palīdzības lenti). Tiesa, sākumā pieprasījums pēc jaunā izstrādājuma bija visai pieticīgs – 1921. gadā plāksterus pārdeva tikai par 3000 dolāru. Reklāmas nolūkos tos bez maksas izdalīja skautu organizācijas zēniem, kuriem dažādi nobrāzumi un brūces uzradās regulāri. Drīz vien pārdošanas apjomi sāka augt, kamēr sasniedza 30 miljonu dolāru apgrozījumu gadā. Mainījās arī Erla Diksona dzīve – viņš sāka kāpt pa karjeras kāpnēm.