Lieldienu zaķis it kā neiederētos sērijā par reālām lietām, bet atcerieties –
kad
jūs bērnībā dārzā vai turpat dzīvoklī Lieldienu rītā meklējāt zaķa
paslēptās krāsotās olas, viņš nereti bija reālāks par reālu…
Ģermāņu pavasara un anglosakšu auglības dievietes Osteras vārds izskan gan angļu, gan vāciešu Lieldienu nosaukumā. Dievietes svētkus, protams, svinēja pavasarī, un tās simbols sākumā bija ola – dzīvības devēja, bet pēc tam arī zaķis – dzīvnieks, kurš visstraujāk vairojas, ir visauglīgākais. Savas, kā šodien teiktu, seksualitātes dēļ garausim ne vienmēr bija laba slava – 751. gadā pāvests Zahariass aizliedza ēst zaķa gaļu, lai ierobežotu „nedabiskas tieksmes". Laika gaitā pagāniskie pavasara svētki saplūda ar Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētkiem Lieldienām, un tur pārgāja arī zaķis ar visām paša dētajām olām.
Kā radās ticējums, ka garausainais lēkātājs vienreiz gadā spēj dēt olas? Dieviete Ostera reiz pamanījusi putnu, kura spārni bija iesaluši ledū. Viņa steigusies, tādēļ spārnus atstājusi ledū, bet putnu pārvērtusi zaķī, kas, protams, saglabājis spēju dēt olas. Reiz zaķis dievieti nokaitinājis, un tā par sodu viņam atļāvusi olas dēt tikai reizi gadā – Lieldienu rītā.
Bet, lūk, viena no ticamākām versijām. Pavasaros zaķu tēviņi, kas parasti dzīvo vientuļnieka dzīvi, salasās bariņos, lai, iekaustot sāncenšus ar priekšķepām, noskaidrotu – „kurš ir kurš". Protams, viņi izbiedē pļavās ligzdojošos putnus, tādēļ pēc zaķu „dejām" zālē nereti atrod raibas olas. Pavasaros citādi bailīgie zaķi, izsalkuma dzīti, nereti tuvojas cilvēku mājokļiem – arī, protams, lai dārzos dētu olas…
Lieldienu zaķis līdz ar krāsotām olām par kulta dzīvnieku 16.-17. gs. kļuva vispirms Rietumu protestantu zemēs. Katrā ziņā kā pirmais viņu 1682. gadā savā traktātā „De ovis paschalibus" („Par Lieldienu olām") pieminējis Georgs Franks fon Frankenavs, stāstot, ka Lieldienu simbols garausis ir populārs Elzasā un tai piegulošajās vācu zemēs. Ap 1800. gadu protestantisko pilsētu pilsoniskajās aprindās veidojās romantiski sentimentāls pasaules uzskats, kur Lieldienu olu krāsošana nebija reliģiska nodarbe, bet zaķa paslēpto olu meklēšana kļuva par Lieldienu rītu bērnu iecienīto nodarbi.
Minhenē Neparasto muzeju centrā starp septiņiem muzejiem bija arī Lieldienu zaķa muzejs ar vairāk nekā 2000 eksponātu. Diemžēl muzeja dibinātājs Manfreds Klause 2000. gadā gāja bojā autokatastrofā, un 2005. gadā pasaulē vienīgais Lieldienu zaķa muzejs savas durvis slēdza.
28.03.2018.