Zobus koriģējošas ietaises, kas atgādināja mūsdienu breketes, lietoja jau senie ēģiptieši, pēc tam arī etruski. 1728. gadā franču ārsts Pjērs Fošārs pareizam zobu sakodienam veltīja lielu daļu sava darba „Ķirurgs – stomatologs". Viņa izgudrojums bija pakavveida metāla plāksne, kas balstīja zobus no iekšpuses. Mums pierastās breketes parādījās XX gadsimta sākumā.
Amerikāņu dentists Edvards Hārtlijs Engls vispirms izgudroja vienkāršu ierīci, kas pavēra žokļus, pēc tam no metāla lentes izveidotas breketes. Pateicoties jauniem materiāliem, zobu balstu izgatavošanas tehnoloģijas mainījās ne reizi vien, bet noviržu no pareizas augošu zobu augšanas klasifikācija, kuru izdomāja un detalizēti aprakstīja Engls, tiek lietota vēl šodien.
Vēl pirms gadiem četrdesmit sakodiena koriģēšana pacientiem bija visai nepatīkama procedūra. Gandrīz katru zobu ietina plānā vara, cinka vai alvas lentē, pie tās piestiprināja no nerūsējoša tērauda izgatavotu loku, kas pamazām zobus atgrieza īstajā vietā. Septiņdesmito gadu beigās Rietumvalstīs no lentes atteicās. Pie zobiem ar speciālu līmi piestiprināja metāliskas plāksnītes (breketes), kurās ievietoja to pašu metāla loku. Brekešu konstrukcija kļuva arvien vieglāka un neievērojamāka, bet metāla detaļas mutē tik un tā daudzus mulsināja.
Palīdzība pienāca no pavisam negaidītas puses. ASV kosmosa aģentūras NASA zinātnieki kopā ar kompāniju „Ceradyne" izgudroja supercaurspīdīgus kristālus. Militāristiem bija vajadzīgas ideālas lēcas aparatūrai, raķešu ar infrasarkano staru tēmēkļiem, un polikristāliskā alumīnija oksīda kristāli šiem nolūkiem derēja vienkārši ideāli – tie laiž cauri gaismu praktiski bez izkropļojumiem un ir ārkārtīgi cieti. 1987. gadā firmas „Ceradyne" partneris „Unitek" sāka ražot šāda materiāla breketes. No kristāliem veidoja gandrīz visas detaļas, pat loku. Tādas breketes gan varēja atļauties tikai materiāli nodrošināti cilvēki; tādas, piemēram, nēsāja aktieris Toms Krūzs. Ar laiku parādījās ekonomiskāki varianti – no cietām plastmasām un keramikas, gan balti, gan caurspīdīgi. Zobu sakodienu koriģējošo loku dažreiz gatavo no nitinola – niķeļa un titāna sakausējuma (vēl viens sveiciens no NASA). Šim materiālam piemīt atmiņa: sasilstot mutē, loks cenšas izplesties un virza zobus – uzvedas līdzīgi tērauda lokam, bet, ritot laikam, praktiski nezaudē spēku.
Breketes pārvērtās par kaut ko izsmalcinātu, augsti tehnoloģisku. Modē nāca spilgtas krāsas. Āzijas zemēs tās sāka nēsāt pat cilvēki ar absolūti pareizu zobu sakodienu. Pusaudži skaistuma dēļ uz zobiem sāka stiprināt lētus plastmasas atdarinājumus puķīšu vai kaķīšu izskatā. Tas izraisīja slimības, pat nāves gadījumus: pseidobreketes ir nehigiēniskas, tās oksidējas un lūst.
2011. gada sākumā japāņu dizaineri Motoi Isibasi un Daito Manabe, ievietojuši breketēs gaismas diodes, veikala „Laforet Harajuku" reklāmā zobiem lika mirgot dažādās krāsās. Pagāja tikai daži mēneši, un Ķīnas (kur gan citur…) interneta veikalu piedāvājumā parādījās kopijas – tikai par trim dolāriem gabalā…