Madonas novadā, Bērzaunes pusē, braucot vairākus kilometrus pa Zīdiņu ceļu, nogriežoties kādā sānu ceļā pa kreisi, jau Kalsnavas pagastā, dzīvo enerģijas pilns cilvēks, kuru draugi dēvē par Riču (īstajā vārdā – Rihards Buls). Par sevi un savu hobiju viņš stāsta tik aizraujoši, ka izdzīvoju katru minūti no teiktā.
Modelēšana kā īstais aicinājums
Visu mūžu viņš ir bijis uz riteņiem, bijuši dažādi meža darbi, kā viens no peļņas avotiem – pieminekļu gatavošana, kaut arī viņa profesija ir šoferis. Ričs atceras, kā skolas gados vajadzējis pašu rokām uztaisīt propelleri. Tas bijis ļoti ietilpīgs un smalks darbs. Neraugoties uz smago darbu, pasniedzējam tas nav licies pa prātam, un viņš to izmetis. Joprojām tas sāp un ir atmiņā labi palicis notikums vīram, kam tad bija 12 gadu. Tas bija laiks, kad tā vien gribējās būt kopā ar saviem vienaudžiem. Modelists neslēpj, ka jau tad viņam svarīgs ir šķitis rezultāts. Arī tagad ziņkāre ir liela par to, kas un kā iznāks, kā darinājums kustēsies – brauks vai lidos.
Rīga un lauki
Rīgā Ričs nodzīvoja līdz 18 gadu vecumam. Kā pats atzīst, lielpilsētā viņam neesot paticis. Kādreiz dzīvojis Sverdlova ielā (tagad zināma kā Pulkveža Brieža iela), komunālajā dzīvoklī, kas atradies piektajā stāvā. Dzīves apstākļi nav bijuši no tiem labākajiem. Visur valdījusi netīrība. Istabas logus nav bijis iespējams atvērt, jo apakšā atradies zivju veikals. Arī ūdens esot parādījies tikai naktīs. Ričs gan saka, kad viņam esot veicies, jo kaimiņos dzīvojušas pedantiskas vācu kundzītes – Frau Vimba un Frau Furskundzīte. Dāmas nez ko domājušas, kad Ričs vilcis dažādus priekšmetus uz piekto stāvu. Pat Jawa esot nesta augšā, jo tolaik garāžas nebija.
Kara laikā tēvs iemucis mežā, arī māte, lai netiktu aizvesta uz Sibīriju. Ričs atminas, kā mamma ir cīnījusies viena, ar pieciem bērniem. Klājies grūti, bet nav bijis tāda brīža, kad vēders tukšs, jo katliņā vienmēr kaut kas sutinājies. Ģimenē Ričs bijis jaunākais.
Zēns bijis gadu vecs, kad vecmammīte, sēdēdama slimnīcas rindā, sarunājusi viņam aukli. Vecmammiņas sarunātās aukles māsa kopā ar vīru dzīvoja Krievciemā, kur atradās vecās dzirnavas. Laiku līdz skolai Ričs ir pavadījis šajā pasakainajā vietā. Kā pats saka: „Uz laukiem es esmu plēsies visu laiku."
Pirms atradis vietu, kur īstenot savus sapņus un ieceres, braukāts apkārt pasaulei, bet vienmēr viņš ir atgriezies atpakaļ Latvijā. Prieka pilns Ričs bijis brīdī, kad atradis šo vietu – vietu, kurā ir miers un klusums. Te var darīt visu, kas vien ienāk prātā, ne tā kā pilsētā, kur cilvēkiem interesē tikai viens – kas notiek, kur kas ņemts, kas tur top. Šī vieta Ričam esot kā „Dieva auss". Apstākļi hobijam nav tie labākie, jo lauki ir nelīdzeni, viss kalnains un aizaudzis ar krūmiem. Neraugoties uz to, ka daba nav piemērota aerodromiem, tā esot skaistākā Latvijā. Ne tā kā Jelgavā, kur tikai līdzenumi un klajumi vien, neesot, kur aci piesiet.
Lidmašīnas
Laukos dzīvojošam cilvēkam vienmēr ir darāmais. Ričs skolas gados nav mācījies nekādas teorijas par aerodromiem, viss, ko viņš zina, ir tikai pašmācības ceļā apgūts. Vīrs pats rēķina profilus, izmantojot formulas un reizēm pāršķirstot krievu literatūru.
Tagad Ričs pucē aerodromu, lai varētu pabraukt pa mazajiem klajumiem. Ar savu meistardarbu ir bijis Gaiziņkalna karnevālā. Nekur tālu gan nav lidots, Ričs ar savu brīnumu vairāk lido virs Kalsnavas, Aiviekstes, Krievciema, apmēram 25 km rādiusā no mājām. Bet, lai lidotu, ir nepieciešams iemesls. Protams, lidot ir skaisti, bet ne vienkārši. Ir jārēķinās ar daudzām lietām.
Ričam ideju ir daudz. Kā pats saka: „Kamēr cilvēkam ir idejas, viņš dzīvo!"
Ja tic, ka cilvēkam ir bijušas vairākas dzīves, tad nu Ričs iepriekšējā dzīvē ir bijis lidotājs.
Materiālu sagatavoja
Biznesa augstskolas „Turība" studente
ZANE BALODE
A. TRAČENKO foto