Vasaras izskaņā ar apbrīnu nolūkojos, kā, pat lietum gāžot, kārtējā skrējienā dodas madoniete SABĪNE MIKA. Ar savu apņēmību un mērķtiecību viņa arī ir sasniegusi gribēto – veiksmīgi noskrējusi savu pirmo maratonu.
– Lietus, sniegs, ledus, agri rīti – nezinu, man nešķiet, ka tas ir apstāklis, lai izlaistu treniņu. Atrunu jau var atrast vienmēr: ai, ārā līst, rāda foršu seriāliņu… Bet tā atlikšana uz rītdienu pašam jau tikai atspēlēsies. Pat ja nāsis jau pielijušas ar lietu un grūti paelpot, vajag skriet. Jo rezultāts atkarīgs tikai no trenēšanās – tu iegūsti to, ko esi ieguldījis, – savu pārliecību pauž Sabīne. Iepriekš viņa piedalījusies dažādos skriešanas pasākumos, savā nodabā noskrējusi pat 39 kilometrus, taču 21. septembrī pirmo reizi noskrēja pilnu maratonu – 42 km 195 m – Sportlat Valmieras maratonā. Sabīne Mika dalās iespaidos: – Pirms skrējiena Valmieras maratonā ļoti satraucos, kādu nedēļu stresoju, bet uzskatu, ka stress ir vajadzīgs. Ja nav satraukuma, manuprāt, tā ir viena no pazīmēm, ka tev ir vienalga, ka jūties labāks, nekā varbūt esi. Tas arī nav labi. Protams, noskriet 42 kilometrus nav nieks. Pirmos apļus labāk ir sākt lēnāk un pakāpeniski kāpināt tempu. Tā teic, ka 4. aplis arī ir tas īstais maratons, kad jāskrien no sirds. Tieši tad viss sāp, riebjas, neko negribas, kā vien atteikties un padoties. Bet izturēju.
Viņa atminas, ka, pirmo reizi skrienot pusmaratonu, ģimene un draugi jautājuši, vai tiešām Sabīne to vēlas. Ka 21 kilometru noskriet taču būs tik grūti… Turklāt Sabīne Mika ar skriešanu nodarbojas ne jau profesionāli, lai krātu medaļas vai rekordus, bet gan tīri savam priekam.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 26.09.2014.
Autore: LAURA KOVTUNA
Foto no personiskā arhīva