Jau neolīta laikmeta cilvēki prata izmantot tekošu ūdeni dabisko vajadzību atlikumu aizskalošanai. Senie grieķi un romieši jau prata būvēt kanalizācijas sistēmas un rūpējās, lai iedzīvotāji dabiskās vajadzības nekārtotu, kur pagadās. Pilsētnieku mājās tualešu nebija, bet Romā pastāvēja ap 150 publisko tualešu – telpas ar gariem, caurumotiem akmens soliem. Zem tiem tecēja ūdens, visi sēdēja rindā un tērzēja.
Viduslaiku pilsētās nekā tamlīdzīga nebija. Iedzīvotāji nokārtojās naktspodos, to saturu vienkārši izlēja pa logu uz ielas; netīrumi labākā gadījumā aiztecēja pa seklu renīti ielas vidū, radot pamatīgu smirdoņu, piesārņojot akas un izraisot slimības. Pamazām pilsētu rātes aizliedza naktspodus izliet uz ielas un sāka iekārtot tualetes. Kanalizācijas gan nebija, viss saturs krājās bedrē, un pirms 600-700 gadiem Eiropas pilsētās radās jauns amats – ateju bedru iztukšotājs. Naktīs iztukšotāji zirgu pajūgā apbraukāja bedres, ar garu smeļamo tās izsmēla un saturu koka mucās izveda ārpus pilsētas.
Pilīs tualetes parādījās agrāk nekā vienkāršo ļaužu mītnēs. Rīgas pilī pirmie "vajadzību kambarīši" pastāvēja vismaz no1515. gada. Greznajā Versaļas pilī tualetes bija koka kastes ar caurumu vidū; tās bija grūti tīrāmas, dēļi piemirka, saturs plūda cauri šķirbām. Tās lietot nebija patīkami, galminieki "mazās darīšanas" nereti kārtoja puķu podos vai vāzēs, vai arī vienkārši kādā klusāka gaiteņa stūrī. Pils neganti smirdēja. Karalim bija privilēģijas – viņa rīcībā bija pārnēsājams polsterēts krēsls ar paceļamu sēdekli; trauku, kas atradās zem tā, kalpotāji tūlīt iztukšoja.
1596. gadā Anglijas karalienes krustdēls – dzejnieks Džons Haringtons -izgudroja tualetes podu ar ūdens tvertni netīrumu noskalošanai. Vienu ierīci viņš ierīkoja savās mājās, otru uzdāvināja krustmātei. Karaliene gan to nelietoja – viņai tā likās pārāk skaļa. Arī pārējos londoniešos šis izgudrojums izraisīja izsmieklu, liela daļa sabiedrības no izgudrotāja novērsās. Atsaucību neguva arī Aleksandra Kamingsa 1775. gada izgudrotā ierīce – kanalizācija bija retums. Lūzums apziņā notika 18. gs. beigās – veidojās uzskats, ka netīrumi veicina slimību izplatīšanos. Izgudrojumi bira viens aiz otra, kamēr 1883. gadā Tomass Viljams Tvaifords izgudroja mūsdienīgu klozetpodu, kas apvienots ar skalojamo kasti.
Pāvilostnieks Gatis Štokmanis kolekcionē ateju modelīšus – gan krājkasītes, gan salvešu turētājus, gan vienkārši mazas "sirdsmājiņas"; viena no tām ir pat tamborēta.
14.07.2017.