Pirms sešiem gadiem izšķīrās kāda ielas sunīša liktenis – vai nu patversme vai pēdējā pote, taču vestēnietis ĒVALDS ZOMMERS par Čali apžēlojās, dodams viņam mājas. Tā nu visus šos gadus abi draugi ir nešķirami gan ikdienas gaitās, gan atpūtas braucienus pa visu Latviju.
Ēvalds Zommers atceras to liktenīgo dienu, kad kļuva par suņuka saimnieku: – Trijatā ar kolēģiem agrāk braucām pusdienot uz „Azaidu". Tā viņš tur klīda. Labu gribēdami, pirkām un devām paēst sunim desiņas. Darbinieces teica, ka tā nevarot – vai nu uz patversmi, vai uz poti. Pārējie šoferi teica: „Tev vairs nav suņa, davai, ņem." Klāt suņupuika sev nelaida, ēst paņēma tikai pusmetra attālumā. Nācās ķert ciet, iekoda man pat rokā. Bet tā arī ir bijusi vienīgā reize.
Pēc laika atradušies pat Čaļa iepriekšējie saimnieki, kuri, nejauši satikuši Ēvaldu kopā ar suni, to atpazinuši kā savējo. – Bija pagājis jau kāds pusgads, kad sastapos ar iepriekšējo suņa saimnieku. Kaut kā fiksi izrunājām un atdevu. Bet nākamajā dienā – tomēr nē. Kad piebraucu, saimnieki jau juta, kā Čalis uzvedas un mani sagaida, un saprata, ka sunītis grib citur. Vietā šiem saimniekiem uzdāvinājām Čaļa kucēnu, – teic Ēvalds.
Viņš ir liels suņu mīļotājs, un sprogainais Čalis ir jau trešais suns. Raksturojot savu mīluli, Ēvalds Zommers atzīst, ka četrkājainais draugs ir izlutināts, bet ar suņiem tas esot atļauts. Viņš nosmej: – Katru dienu nopērku akniņas, tās viņam garšo. Aptiekā nopērku arī hematogēna tāfelīti Čalim. Vecs jau tomēr – 11 gadi. Viņš man ir pensionārs, ar sirdi slimo, tāpēc dzeram sirdszāles un ejam pie veterinārārsta Ērgļos. Agrāk jau tā nebija, bet tagad pat zobārstu Čalis apmeklē.
Dienas gaitas abiem sākas agri – ap pulksten 5.30, kad viņi dodas izstaigāties. Saimnieks pastāsta: – Čalim ļoti patīk doties man visur līdzi. Kad man kādas tālākas darīšanas, ņemu draugu līdzi arī automašīnā un braucam pa visu Latviju – tas Čalim ļoti patīk. Agrāk biju liels makšķernieks, bet sunim nepatīk, ka paņemu rokā spiningu vai gribu iecelt laivā. Tad nu makšķerēt dodos ļoti reti. Toties, ja kāda mežacūka izskrien vai buks, tešas pakaļ. Tā viņš iepriekšējiem saimniekiem arī pazuda, jo bija aizskrējis bukos. Sirdī jūtas mednieks. Sākumā man arī mēdza aizmukt. Gājām makšķerēt uz ezeru un ieraudzīja bukus. Viss – mežā iekšā. Naktī viņu ar lukturīti meklēju, bet Čalis tikai pa mežu dod. Tā pāris reizes notika, bet tagad jau vecs. Tikai, ja meitu laiks, tad gan sākas otrā jaunība, bet klausa uz vārda un prom neskrien.
Ēvalds Zommers secina, ka Čalis ir ar savu īpatnēju raksturiņu. Pret svešiem suns ir atturīgi vēss, viņam īpaši nepatīk mazi bērni un ar šķību aci noskatās uz iereibušajiem. Tāpat mazais klēpja sunītis sirdī reizēm ir kā lauva, tomēr dzīvē – dikti vārīgs. – Ja ies un uzkāps uz akmens, tad kauks. Vienreiz Ērgļos mums divi kaķi uzlikās virsū – šausmas, kas bija par trādirīdi. Nāca man sūdzēties. Citi suņi gan patīk, bet ir arī daudz pa kaklu dabūjis. Reiz gājām gar kādu māju, un liels vilku sugas suns pārsita ķēdi. Kā nāca, tā Čalim tieši virsū kost. Bija palicis ķēdes gals, aiz tā saķēru, Čalis man aiz muguras, un tā abi to pusstundu man apkārt riņķoja. Atlaidu vaļā, abi jau bija piekusuši, es arī gatavs – aizgājām katrs uz savu pusi. Tā sacīt, vīrieši noskaidroja attiecības, – tagad jau caur smiekliem suņu kautiņu atminas Ēvalds.
Ikdienā Ēvalds Zommers strādā par autobusa šoferi. Šopavasar, atzīmējot SIA „Madonas ceļu būves SIA" 20 gadu jubileju, viņam tika piešķirts Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas un Madonas novada pašvaldības domes pateicības raksts. Ēvalds Zommers teic: – Visu laiku jau te vien esmu strādājis, sanāk 34 gadi. Uzsāku autokolonnā uz piena mašīnas, bet jau divdesmit piekto gadu esmu autobusa šoferis. Man tie maršruti nemainās – ik dienu braukāju uz Ērgļu pusi, bet tāpat neapnīk braukt vienu un to pašu. Vienīgi skrūvēt un labot tehniku man nepatīk, tiesa, tas pašiem tagad vairs nav jādara. Savu darbu tādu arī izvēlējos, tas man bija sapnis – būt par autobusa šoferi. Darbs man ir reizē arī atpūta – ja tas ļoti patīk, tad jau to par darbu nemaz nevar saukt.