Ļaudonā, gandrīz pašā Aiviekstes krastā, dzīvo Rita un Valdis Kļaviņi. Pa virtuves logu raugoties, vienmēr manāmi lielāki un mazāki putni, kas mielojas ar saimnieku sagādātajiem gardumiem – sēklām, speķi, reizēm ar kādu ābolu.
Kā smejas Rita, kas var būt skaistāks, kā, ēdot brokastis, aiz loga vērot putnu dzīvi.
– Putni aiz loga mums uztur koncertu no rīta līdz vakaram, ziemu un vasaru. Kopā ēdam brokastis un pusdienas. Ir interesanti vērot putnus, un viņi ir tik tuvu. Tiklīdz barotava ir tukša, putni signalizē, klauvējot pie loga, – atklāj Rita.
Valdis un Rita putnus baro jau vairākus gadus. Tam vairāk pievērsās kādā bargākā ziemā.
Stāsta Rita: – Putni jau kopš bērnības ir mīļi. Aizejot pensijā, dzīve kļuva mierīgāka, pat garlaicīga. Pirmajā aukstajā ziemā putni paši meklēja ēdamo, klauvēja pie loga – kā tad lai viņus nepabaro? Tā iesākām putnus barot. Vispirms lidoja zīlītes, tad zvirbuļi, pēc tam pievienojās arī dzeņi. Un nu jau uz barotavu atlido arī stērstes, dzilnas un žubītes. Reiz skaitīju, ka pie virtuves loga barotavu ir apciemojušas 12 dažādu putnu sugas.
Putni tiek baroti ar sēkliņām un speķi. Katrs putns izvēlas to, kas visvairāk garšo.
– Pamatā tās ir saulespuķu sēklas, bet ir arī citas, piemēram, kaņepes. Radiniece sarūpē taukus, ko izbarojam putniem. Savukārt Valdim dzimšanas dienā dāvina saulespuķu sēklu maisu. Dāvinātājiem prieks, ka viegli izvēlēties dāvanu, un tā iepriecina putnus. Reiz izdomājām, ka paši varētu izaudzēt saulespuķes, bet sēklas tik ātri tika izlupinātas, ka nemaz nepaspējām novākt.
Savukārt Valdis izmanto iespēju putnus iemūžināt.
– Kad vairs nav tā spēka tik daudz darīt, ir jāmeklē vaļasprieki. Fotografēšana ir mana sirdslieta. Upe ir vieta, kurp es dodos no rītiem un vakaros, jo tad tur ir skaistas krāsu spēles. Upe un putni ir tie, kas uztur mums dzīvību un dzīvesprieku, – pastāsta Valdis. – Es putnus baroju, lai noķertu īstos kadrus. Tas nemaz nav viegli. Putni fotogrāfijās ir iemūžināti visvairāk. Ko redzu, to fotografēju, bet iecienījis noteikti esmu ainavas un putnus. Bilžu patiešām ir ļoti daudz. Ir nepieciešama pacietība, lai iegūtu labus kadrus. Ir dienas, kad putniem ir dažāda uzvedība, interesantas izdarības, tad nedrīkst kavēties un ir jāmeklē fotoaparāts. Daudz putnu nenāk uz barotavu, ja redz cilvēku. Man patīk fotografēt gulbjus, īpaši mirkļi ir, kad cēlais putns lido un spārnu gali skar ūdeni.
Katru dienu, vērojot putnus aiz loga, var pamanīt ko jaunu. Ielūkoties putnu dzīvē, viņu dejās, arī cīņā par barību. Reiz barotavā ielidoja arī kāda zīlīte, kas ļoti atšķīrās no tām, kuras ikdienā lupina tur sēkliņas.
– Rita pamanīja barotavā zīlīti, kurai uz galvas bija balta svītra. Mēnesi vēroja. Sauca mani, ka barotavā ieradies hibrīds. Bildi ievietoju sociālajos tīklos un ātri guvu atbildi, ka tā ir meža zīlīte. Otras nav. Visu ziemu viena pati lido uz barotavu. Cik dzirdēts, šī zīlīte ir ļoti reti sastopama. Prieks, ka tāda apciemo arī mūs, – atzīst Valdis Kļaviņš. – Lai gan zīlīte jau kļuvusi droša, tomēr reti kad izdodas iemūžināt bildēs. Es vēlos, lai objektīvam parāda savu pakausi, krāšņo izskatu, bet viņa ātri paķer kādu sēkliņu un lido prom. Ilgu laiku neknābāja speķi, bet nu jau laikam noskatījusies no citiem putniem, ka tauki ir garšīgi, un arī izvēlas šo barību. Speķis ir delikatese zilzīlītēm, ļoti garšo.
Valdis un Rita ir novērojuši, ka ar gadiem putnu kļūst mazāk.
– Upmalā reizēm var manīt sarkankrūtīšus, bet uz barotavu atlido ļoti, ļoti reti. Reizēm var pamanīt kādu dižknābi. Reiz ziemā barotavā ieklīda meža strazds. Bija galīgi novārdzis, un katru rītu īpaši viņam izkārām ābolu, – atceras Rita Kļaviņa.
– Pīļu skaits arī samazinājies. Atceros, ka bērnībā bija pilni pagalmi ar putniem. Tagad, ja tu īpaši nepiebaro putnus, viņus ir grūti pamanīt. Staigājot tepat pa apkārtni, citreiz nevienu nevar dzirdēt. Smejamies, ka mums ir īstens putnu dārzs. Pirms kāda laika samazinājās zvirbuļu skaits, bet nu jau var novērot, ka arvien lielāki bari ierodas barotavā, – papildina Valdis.
Vērojot putnus, Rita un Valdis ir redzējuši dažādu putnu uzvedību – no draudzīgas kopābūšanas līdz pat savstarpējām cīņām.
– Dzeņi bez plūkšanās nekad nepaēdīs no viena gabala, vienam jālido prom. Ja nepaspēj, būs kautiņš. Šogad barotavā pirmo reizi iegriežas arī baloži. Interesanti skatīties, kā viņi paēd, tad aizlido tepat uz ceļa un dejo savas mīlestības dejas. Reiz aukstākā ziemas rītā novērojām jautru atgadījumu. Barotava pilna ar putniem. Atlaižas zīlīte, bet nu nekādi netiek pie ēšanas. Uzlido pie mājas sienas, pieklauvē, un visi putni aizlido prom, bet šī zīlīte nolaižas barotavā. Putni ir ļoti gudri. Ritas sirdslieta ir puķes. Pamanījām, ka pavasarī puķudobē bieži ir nolauzti ziedi. Sākotnēji domājām, ka pie vainas kāds kukainis, bet nekā – uzradās strazdi, noknāba un nesa savām mīļotajām uz būriem. Īsti džentlmeņi! – smejas Rita un Valdis.
21.02.2020.