MĀRĪTES KANTELES dzimtā puse ir Cesvaines pagasta Kārkli, bet viņa ieprecējusies Aizpurvē. Kāds laiks nostrādāts Cesvaines kūdras purvā, tad Dzelzavas pansionātā bijusi aprūpētāja, un tagad darba gaitas turpinās „Jaungulbenes Alejās” kā sociālajai rehabilitētājai. Pirms desmit gadiem Mārīte sāka kolekcionēt savas „vārda māsas” — punktaino spārniņu īpašnieces. Ir sajūta, ka katrs kukainītis Mārītes kolekcijā nes sev līdzi ne tikai konkrētu notikumu vai cilvēku atmiņas, bet arī stāstu par pašas Mārītes dzīves pieturpunktiem. Ikviens spārnotais lidonis ir kā maza, krāsaina liecība par to, cik svarīgi dzīvē ir pieķerties kaut kam gaišam un sirsnīgam.
– Es piedzimu augustā, un tajā pašā gadā manam brālim uzdāvināja spilvenu mārītes izskatā. Kad mani atveda mājās, un brālis mani ieraudzīja, viņš teica, ka esmu tik maziņa, un nosauca par Mārīti. Tā arī mans vārds tika izvēlēts, bet līdz pat 29 gadu jubilejai man šis vārds ļoti nepatika. Nezinu, kas notika, bet vienā brīdī mainījās domas, un savs vārds iepatikās. Vēl nebiju atzīmējusi 29. dzimšanas dienu, kad jau zināju – 30 gadus svinēšu, iekļaujot svētkos šo vārdu. Nolēmu sākt kolekcionēt mārītes. Ar to aizraujos jau desmit gadus, un pa šo laiku kolekcijā ir „salidojušas" 670 mārītes. Man ir ļoti labi draugi un darba kolēģi, viņi vienmēr, mani apsveicot, uzdāvina kādu priekšmetu – mārīti. Vienīgais, kā nav manā kolekcijā – vāze ar mārītēm. Krājumā ir daudz kas, sākot no zīmējumiem, brošiņām, uzlīmēm, beidzot ar spaiņiem un bērnu guļammaisu, dažādiem lietussargiem. Ļoti ražīga bija mana vārda diena 25. martā, kad kolēģi sadāvināja dažnedažādas mārītes, pat čībiņas ar tām. Arī bijušie kolēģi atved kādu lietiņu no Izraēlas, Itālijas un citām valstīm, uz kurām ceļo. Atminos, ka reiz nebijis iespējams nekur atrast nevienu mārīti, tāpēc tiku pie M burtiņa, – stāsta Mārīte Kantele.
Plašajā kolekcijā atrodamas arī Mārītes pašrocīgi pērļotās un tamborētās punktotās dāmītes. Kad pajautāju, vai starp daudzajiem priekšmetiem ir kāds sirdij tuvākais, saņēmu atbildi – īpašas ir četras mārītes, un katrai no tām ir savs īpašais stāsts.
– No vīra saņēmu dāvanu – gredzenu mārīšu kastītē. Viņš strādā kūdras purvā Cesvaine, un tolaik bija darba sezona. Zinu, ka ārpus ciema vīrs nebrauca, bet dzimšanas dienā pasniedza man šo dāvanu. Kā viņš to dabūja gatavu, nekur neizbraucot, vēl šobaltdien nesaprotu, bet tas lai paliek viņa ziņā. Otra mārīte, kas man ir īpaša, ir mammas Rīgā pirktā stikla mārīte. Kamēr vēl nebiju precējusies, es savam draugam uzdāvināju krūzīti ar mārītes figūriņu iekšā, lai viņš neaizmirst, kā sauc viņa draudzeni. Un ceturtā īpašā lietiņa ir brāļa spilvens, kas pavisam nesen nonāca manā īpašumā, un šis spilventiņš ir tikpat vecs kā es. Kad māsas vai manam bērnam bērnudārzā ir kukaiņu nedēļa un ir jākrāso mārītes, tad zīmējumi obligāti nonāk manā kolekcijā.
Tā kā pagaidām nav vietas, kur visas mārītes uzglabāt, tās savietotas četrās lielās kastēs. Šogad mani divi bērni beidza pamatskolu un vidusskolu un aizies tālākajā dzīvē, līdz ar to viena istaba paliks tukša. Tajā ar laiku varētu sarindot kolekciju, – prāto Mārīte.
No radinieka viņa saņēmusi ierosinājumu pie katras mārītes pielikt klāt nelielu aprakstu, no kurienes tā cēlusies, bet tā kā kopējais lidoņu skaits ir tik apjomīgs, tas aizņemtu ļoti daudz laika. Mārīte spriež, ka pakāpeniski to varētu īstenot pa drusciņai vien. Arī Mārītes māsa aizraujas ar kolekcionēšanu – viņas īpašumā ir liela ezīšu saime. Ar to Mārītes māsa aizrāvusies skolas laikā, iedvesmojoties no savas skolotājas. Kad viņa aizgājusi aizsaulē, kuplā ežuku ģimene nonāca Mārītes māsas aizgādībā. Kāpēc gan ļaut tai aiziet postā, ja ir iespējams saglabāt?
06.06.2025.