„Prāta vētra” ir savdabīgs fenomens Latvijas mūzikas dzīvē. Grupai un tās daiļradei klāt ir karinātas visas iespējamās birkas — jaunības maksimālisma pārņemtu pusaudžu vidusskolas aktu zāles līmeņa mūzika, lēta popsa, sekmīgi un ne tik ļoti mēģinājumi iekarot Rietumu/Austrumu tirgus, saldsērīgas balādes, ar dzimtenes mīlestību piesūcinātas melodijas utt., taču ir viena birka, ar kuru grupa var pamatoti lepoties, — „Prāta vētra” bija un joprojām ir viena no labākajām koncertgrupām Latvijā.
Lai saprastu, kādēļ jums ir jāredz kāds no grupas šīs vasaras tūres „Vēl viena klusā daba” koncertiem. Pašam laimējās apmeklēt tūres atklāšanas koncertu Jelgavā, kad 28. jūlijā, vakara tveicē, abi Lielupes krasti pulcēja vairākus tūkstošus (biļetes bija iegādājušies 10 000 cilvēku) „Prāta vētras” cienītāju. Pāris simti bija pamanījušies ierasties pat ar peldlīdzekļiem (kāds — laivā, cits, turīgāks — jahtā) un koncertu baudīja, atrodoties uz ūdens. Renārs Kaupers sveicienus nodeva kā vieniem, tā otriem, neaizmirstot arī par „Jelgavas floti”.
Jāatzīst, ka grupas koncertos mana aizvien mazāk padsmitnieku, kas bija neiztrūkstošs elements „Prāta vētras” 90. gadu un tūkstošgades sākuma koncertos. Tā laika pusaudži ir izauguši, grupas dalībnieki — tāpat. „Prāta vētras” devītais studijas albums „Vēl viena klusā daba”, kura popularizēšanai arī tiek rīkota koncerttūre, ir apliecinājums mūziķu briedumam. Melodijas un to aranžējums kļuvis noslīpētāks un profesionāls. Jūt Lielbritānijas un ASV rokenrola un citu žanru ietekmi (albums daļēji ierakstīts šajās valstīs), taču vairs nemana „Veronikas” un Reiganu perioda trakulīgumu, tāpat kā grupas „Brainstorm” nodevu popkultūrai un plašpatēriņa mūzikai pēc izsišanās Eirovīzijā.
Publikas simpātijas
Jau koncertam sākoties, ir skaidrs, ka šovakar hercogam Jēkabam Jelgavas pilī mierīgi dusēt netiks ļauts. Jaunā albuma dziesmas mijas ar iepriekšējo gadu daiļradi, un ir skaidri redzams, kuram „Prāta vētras” radošajam posmam priekšroku dod koncerta apmeklētāji. Tādas koncerta repertuārā iekļautās dziesmas kā „Lec”, „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”, „Īssavienojums”, „Rudens”, „Četri krasti” un pat salīdzinoši nesenā „Bronza” (piepalīdzot Gustavo) liek 10 000 lielajam apmeklētāju pūlim uzbangot un dziedāt līdzi, kamēr koncertu ievadošā jaunā albuma dziesma „Mēles”, kā arī „Violet”, „Lantern” raisa mazāku publikas līdzdarbošanos. Tas gan nenozīmē, ka jaunās dziesmas būtu sliktākas. Problēmas sakne ir citur. Pirmkārt, pavasarī iznākušā albuma „Vēl viena klusā daba” dziesmas nav vēl pietiekami bieži atskaņotas raidstacijās, kā arī nobružātas CD atskaņotājos. Kā zināms, ne visas dziesmas klausītājs pieņem ar pirmo reizi, dažkārt tās uzrunā vien pēc piektās vai desmitās klausīšanās reizes. Otrkārt, daļa no jaunajām dziesmām nav piemērotas lieliem brīvdabas koncertiem ar milzu skatuvi, pirotehniku un citiem specefektiem. Tām vairāk piestāv formā pieticīgāks atskaņojums. Arī Renāra Kaupera un daugavpilietes Evijas Smagares duetā dziedātā „Nākamā nodaļa”, šķiet, vairāk piestāvētu kādai slēgtai koncertzālei. Taču nevar jaunā albuma dziesmas arī vispārināt. Viena no tām — „Ko tu vēl domā”, kas nedaudz atgādina Kventina Tarantino filmā „Kill Bill” dzirdēto roķīgo dāmu trio — „The 5.6.7.8’s”, šķiet, ļoti labi iederētos kādā no „Prāta vētras” agrīnajiem albumiem vai Reiganu repertuārā. Nākotnē tā varētu kļūt arī par neoficiālu himnu centieniem uzlabot demogrāfisko situāciju Latvijā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 1.08.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
NILA VIĻŅA foto