Gan itālis Džovanni Marija Farina, kas jau 1709. gadā izgudroja odekolonu, gan arī daudzie viņa pēcteči, visticamāk, būtu ļoti sarūgtināti uzzinot, ka vārds „odekolons" kļūs par sugas vārdu – galu galā par nosaukumu „Eau de Cologne" („Ķelnes ūdens" – Farina dzīvoja un pārdeva savu odekolonu Ķelnē) kā savu firmas zīmi viņi cīnījās vairāk nekā 200 gadu. Dzimtas manufaktūrai veicās tīri labi, smaržūdeni pirka daudzu Eiropas valstu valdnieki, muižniecība, vienkārši bagāti ļaudis.
Pagāja gandrīz simt gadu, un pilsētā uzradās Vilhelms Mīlenss ar savu odekolona recepti. Un nevis sāka izstrādājumu tirgot ar savu vārdu, bet izdomāja veiklu gājienu – sameklēja pilsētā cilvēku, kura uzvārds arī bija Farina, un centās no tā nopirkt tiesības izmantot viņa uzvārdu sava produkta nosaukumā. Sākās tiesas process, kas ilga līdz pat 1881. gadam „Īstie" Farini uzvarēja, un Mīlenss sāka tirgot savu odekolonu ar nosaukumu 4711. Abus odekolonus ražo vēl šodien. Mīlensa ražojuma oficiālais nosaukums ir 4711 Original Eau de Cologne Maurer & Wirtz, Farinas – F‰rina 1709 Eau de Cologne Original. Abu receptes vēl joprojām ir noslēpums.
Īsto popularitāti odekolonam sarūpēja Francijas imperators Napoleons. Amerikāņu vēsturnieks Čārlzs Džons Semjuels Tompsons kādā no savām grāmatām citē Napoleonam 1812. gadā piestādītu rēķinu, kas liecina, ka divu gadu laikā imperatora vajadzībām nosūtītas 108 kastes (cena 17 franku par kasti), kuras katra saturēja sešus 120 ml flakoniņus odekolona – tātad mēneša laikā Napoleons izlietoja vairāk nekā 3,2 litrus. Imperators no odekolona nešķīrās nekad, pat pārgājiena (un laikam jau arī kaujas) laikā flakoniņš bija aizbāzts aiz zābaka stulma. Smaržīgo šķidrumu viņš lietoja gan kā parfīmu, gan kā dezinficējošu līdzekli, ieberzēja sasitumus, pilināja uz cukura gabaliņiem, kurus sūkāja, mazgājoties pielēja ūdenim. Napoleona ārsts īrs Barrijs Edvards O'Mara savā grāmatā „Napoleon in Exile, or A Voice From St. Helena" apraksta gadījumu, kad imperatoram kļuvis slikti un viņš atguvies tikai tad, kad sejā iešļākts odekolons.
Protams, franču galmam, kas visā centās atdarināt imperatoru, šo spilgto Napoleona ieražu kopēt bija visvieglāk. Ja jau imperators ar odekolonu nolejas praktiski no galvas līdz kājām, kāpēc lai to nedarītu viņa uzticamie pavalstnieki…
Krievijai Napoleons bija ienaidnieks, bet, neraugoties uz to, Krievijas aristokrātija labprāt pārņēma visu francisko. Lai gan tas nebija nekas nepazīstams – Farina apgādāja arī Krievijas galmu – par īstu modes preci odekolons tur kļuva tikai pēc 1812. gada, un visi pirmie Krievijas parfimēri bija franči. Divu – Alfonsa Ralles un Anrī Brokara – dibinātās manufaktūras, izaugušas par lielām fabrikām, strādā vēl šodien.