Visu mūžu MAIJA DZELZKALĒJA ir pavadījusi Madonā, ne reizi nepametot savu dzimto pilsētu. Jau vairākus gadus par viņas hobiju kļuvusi vēsturisko, seno trauku kolekcionēšana jeb, kā viņa pati saka, sargāšana un glabāšana.
– Ilgu laiku meklēju darbu, bet sapratu, ka sievietei manos gados oficiālu darbu atrast ir ļoti grūti. Bieži vien manīju, ka cilvēki blakus atkritumu tvertnēm salikuši kastītes, un nolēmu paskatīties, kas tajās īsti ir ievietots. Atradu, ka kastītēs paslēpušies agrāko laiku trauki – es tos nomazgāju, sašķiroju un sakārtoju. Tā sākās mana aizraušanās, un es ieliku informāciju Facebook ar aicinājumu, ka tie cilvēki, kuriem mājās ir veci, nevajadzīgi trauki, tiek aicināti atsaukties un sazināties ar mani, lai varu šos traukus paņemt sev. Man bija svarīgi, lai tie netiktu izmesti miskastē. Vīrs deva man degvielu, lai varu aizbraukt pie cilvēkiem pēc traukiem, bet bija arī daudz tādu ļaužu, kuri izvēlējās savus traukus atvest man uz mājām un atstāt pie durvīm. Bija trauki, kurus es arī nopirku, jo tie man sevišķi patika. Centos dot arī ko pretī, jo ne visi cilvēki grib tā vienkārši atdot savas mantas. Taču lielākoties pie manis trauki nonāca dāvināšanas ceļā, – stāsta Maija Dzelzkalēja.
Viņai nebijis ne jausmas ne par trauku izcelsmi, ne ražotājiem. Ar laiku radusies interese papētīt, no kurienes tad tie nāk, un, kā zināms, vienīgā liecība par trauku izcelsmi ir meklējama to otrā pusē. Kā izrādās, Maijas īpašumā esošajiem traukiem ir dažādi ražotāji un vecumi, bet visvairāk sieviete kolekcionē tieši Rīgas porcelāna fabrikas ražojumus, tai skaitā Jesena un Kuzņecova fabrikas darinājumus.
Kad uzdodu Maijai jautājumu, cik daudz trauku ir viņas īpašumā, tūlīt izskan atbilde – ļoti, ļoti daudz; pat nevar izskaitīt. Maijas sapnis un klusā vēlēšanās ir „Trauku mājas" izveide Madonā, kurā cilvēki varētu nodot tos traukus, kas viņiem vairs nav vajadzīgi. Maija ir jau iztēlojusies, kāds varētu izskatīties šīs mājas izkārtojums. Savu vietu atrastu gan māla, gan stikla, gan Rīgas porcelāna trauki, jo savulaik cilvēki vēlējušies atdot prom ne tikai porcelānu.
– Man ir ļoti skumji, ja cilvēki tik vērtīgus traukus nes uz miskasti, bet domāju, ka liela daļa tā arī dara. Ne visi zina par iespēju nodot tos „Sarkanajā krustā", un ne visi arī grib ieguldīt laiku, pūles un resursus trauku nogādāšanai tur. Sākumā vīrs mazliet pavīpsnāja par manu aizraušanos, bet tas arī viss. Vēlāk arī pats veda mani. Esmu pēc traukiem bijusi Cēsīs, Gulbenē, Daugavpilī. Pirms trim gadiem atsaucība no cilvēkiem bija milzīga. Tagad par velti neviens traukus vairs tā neatdod – cilvēki ir palikuši gudrāki -, bet tas ir labi, – nosaka Maija.
Starp daudzajiem traukiem viņai viens no mīļākajiem ir tintnīca. Kad tā pirmo reizi nonāca sievietes rokās, viņa nesaprata, kas tas ir. Tika nolemts ievietot trauka foto domubiedru grupā vietnē Facebook, un izrādījies, ka tā ir tintnīca. Šobrīd Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā ir apskatāma Maijas Dzelzkalējas porcelāna trauku ekspozīcija. Maija uzsver, ka viņas īpašumā nav greznu trauku – tie pēc izskata ir vienkārši. Ikviens interesents var paspēt apskatīt trauku izstādi līdz 24. novembrim.
– Porcelāna trauku servīzes nes arī vairāku sieviešu vārdus – ‘Anita', ‘Maija', ‘Viktorija', ‘Ārija'. Ja kādai dāmai ir šāds vārds, būtu tik skaisti, ja viņa varētu savas draudzenes vai tuviniekus pacienāt no tādas servīzes. Aicinu, ja kādam krājumā ir agrāko laiku trauki, es joprojām esmu ar mieru tos paņemt, tāpēc ar mani droši var sazināties, zvanot uz numuru 29480080, – lūdz Maija Dzelzkalēja.
15.11.2024.