Dzimis Balvu pusē, audzis Rēzeknē, skolojies Maltas vidusskolā, pēc tam izglītošanās turpinājusies toreizējā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Uz Mētrienu dzīves ceļš ANDRI JAŠKO atvedis 1983. gadā, šeit arī dibināta ģimene. Vairākus gadus Andris bijis arī Mētrienas pagasta vadītājs. Viņa hobijs ir agrāko laiku motociklu kolekcionēšana un to atjaunošanai nepieciešamo detaļu meklēšana.
– Ikvienam motociklam, kas ir manā īpašumā, ir savs stāsts. Katrai lietai esmu pierakstījis iegādes brīdi un vietu, cenu, dzimšanas vietu, stāvokli. Visi šie motocikli ir padomju okupācijas laika ražojums, izņemot vienu, uz kura uzrakstīts „Made in Latvia". Šis eksemplārs ir viens no maniem pēdējiem ieguvumiem. Kaislība uz motocikliem aizsākās jau bērnībā, kad braukāju ar mopēdu „Rīga 7". Tas bija mana brāļa motocikls, un brālis man šad tad atļāva ar to pabraukāt. Tad, kad viņš sev iegādājās jaunu transporta līdzekli, man mantojumā tika viņa iepriekšējais mocītis. Parasti jau ir tā, ka jaunākajam brālim atdod vecākā brāļa nolietotās mantas, – smejot saka Andris Jaško.
Vidusskolas gados viņš kopā ar draugiem bija izveidojis motobola komandu un brīvajā laikā nodarbojās ar motobola spēlēšanu, lai nevajadzētu bezmērķīgi braukāt apkārt tāpat vien un neapdraudētu sevi un citus.
– Pateicoties brālim, es jau sešpadsmit gados nokārtoju motocikla tiesības, jo brālis man neļāva braukt tik ilgi, kamēr nebūšu ieguvis transportlīdzekļa vadītāja apliecību. Pagāja zināms laiks, es apprecējos, tad radās bērni, un visa šī nodarbe kaut kā apstājās. Tad no kaimiņienes iegādājos motociklu, kas ilgu laiku stāvēja darbnīcā tāpat vien. Mani dēli visu laiku teica, ka vajag to salabot, vajag kaut ko darīt. Tad nu mēs arī atdzīvinājām šo braucamrīku. Mans jaunākais dēls ir aizrāvies ar visu Latvijas laika velosipēdu kolekcionēšanu, viņam ir velosipēdi, sākot no Latvello, Ērenpreisa un citiem. Kādu vakaru es sēdēju un domāju, ka varbūt vajadzētu sadabūt kādu motociklu, kas bijis manā bērnības un jaunības laikā. Tā arī nejauši aizsākās motociklu kolekcionēšana, vajadzīgo detaļu meklēšana un vākšana, lai tos saliktu kopā tādus, kādi tie oriģināli bijuši. Liela daļa motociklu ir izglābta no metāllūžņiem. Visu esmu piereģistrējis – no kurienes katrs braucamais atvests, kas bijis tā agrākais īpašnieks, – par savu hobiju stāsta Andris.
Viņa īpašumā esošie motocikli uz Mētrienu atceļojuši teju no visas Latvijas – sākot no Kuldīgas un beidzot ar Daugavpili. Vislielākais prieks Andrim ir tad, kad pēc motocikla atjaunošanas tas sāk runāt.
– Izjūtas ir kolosālas, kad pēc sakopšanas, nomazgāšanas, remontam atvēlētā laika, mocīti iedarbinot, tas sāk rūkt. Sākotnēji biju iedomājies katru no motocikliem tā kārtīgi atjaunot – pilnībā restaurēt, pārkrāsot, bet tad dēls mani pārliecināja, ka tā būs eksemplāra bojāšana. Krāsojumu atjaunoju tikai atsevišķos gadījumos, bet citādi maksimāli cenšos atstāt agregātus to sākotnējā krāsā. Lai arī tie ir drusku aprūsējuši vai nolupis krāsojums, bet tomēr saglabājas autentiskums. Protams, liekot kopā visas detaļas, nākas pastudēt arī vēsturi, lai saprastu, kas un kāpēc tieši tā tajos laikos tika darīts. Kāpēc es kolekcionēju šos braucamos? Tāpēc, ka tādu vairs nekad nebūs, tādus nekad un neviens neražos. Otra lieta ir tas, ka es atceros savu bērnību un gribu arī saviem bērniem sniegt iespēju izprast un iedziļināties vēsturē. Arī mazbērniem ļoti patīk un interesē, sevišķi tas, ka var vizināties, ko mēs kopā arī darām, – priecājas Andris Jaško.
Andra motociklu kolekcijā ir mazliet vairāk nekā 40 spēkratu, daļa no tiem tiks izmantoti, kā Andris saka, par donoriem, bet pārējie paliks kā eksemplāri. Lielu paldies Andris Jaško saka Madonas „Tolmeta" puišiem, kuri šad un tad atļauj viņam aizbraukt turp un pakrāmēties vērtīgo mantu kaudzēs, kurās nereti tiek atrasts daudz kas noderīgs. Mēdz gadīties arī tā, ka puiši jau esot šo to atlikuši speciāli Andrim – varbūt noderēs.
– Vienīgais, kā vienmēr pietrūkst, ir laiks; gribētos, lai tā būtu vairāk. Ja man jautātu, kurš motocikls ir vismīļākais, jāsaka tāpat, kā par bērniem: kod kurā pirkstā gribi –
visi sāp. Vienu sevišķo izcelt nav iespējams, bet atmiņas un nostāsti par katru gan ir dažādi. Bez kolekcionēšanas man ir vēl citi hobiji – patīk doties medībās. Primārais nav nomedīt dzīvnieku, bet gan pavērot viņu uzvedību, paskatīties uz šo dabas sastāvdaļu no malas. Bieži vien esmu redzējis tādas uzvedības formas, ko var sasaistīt ar cilvēku rīcību – mēs un dzīvnieki esam ļoti līdzīgi. Kopā ar sievu nodarbojamies ar biškopību, – teic Andris.
08.10.2021.