Steiks sākas ar leģendu: Senajā Romā mājlopus, sevišķi govis un vēršus, bieži ziedoja dieviem, lai nodrošinātu to labvēlību un labu ražu; ziedojuma gaļu apcepa uz dzelzs restēm un svinīgi novietoja uz tempļa altāra. Kādam priesterim karstais gaļas gabals izkritis no rokām, un viņš nolaizījis apsvilušos pirkstus. Ceptās gaļas garša un smarža bijusi tik kārdinoša, ka viņš neizturējis un apēdis visu dieviem paredzēto ziedojumu.
Viduslaikos augstmaņi un bagātie pilsētnieki ēda maigo teļa gaļu, liellopu gaļa skaitījās nabadzīgo ēdiens. Tolaik govis un vēršus neaudzēja gaļai, tos izmantoja piena un teļu iegūšanai un iejūgā, un nokāva vecus, kad to gaļa bija kļuvusi cieta un cīpslaina. Pirmās instrukcijas steika gatavošanai 1460. gadā savā pavārgrāmatā deva britu pavārs Beltis Platinus, bet steiks nekļuva plaši izplatīts. Tikai pēc gadiem 300 Anglijā tika izveidotas speciālas liellopu gaļas šķirnes – vēršus vēl mazus kastrēja, uzbaroja ar graudiem un nokāva 1-1,5 gadus vecus. Liellopu gaļa kļuva par ne visiem pieejamu dārgu delikatesi, bet steiku gatavošana – par specifisku pasākumu. 1735. gadā Anglijā dibinājās slēgta Steiku biedrība, kurā sastāvēja tikai aristokrāti, slaveni cilvēki un pat karaliskās ģimenes locekļi. No Anglijas steiku gatavošanas tradīcija XVIII-XIX gs. izplatījās visā Eiropā, no turienes – arī ASV, kur jau Kolumbs savā laikā bija ievedis Longhornu vēršu šķirni. Tieši amerikāņi padarīja steiku pa īstam populāru, tas kļuva par viņu nacionālo ēdienu. Gaļu cepa uz atklātas uguns, šo metodi jau pirmie kolonisti bija pārņēmuši no indiāņiem – tie virs bedres ar kvēlojošām oglēm vai ugunskuru no žagariem izveidoja režģi un cepamos gaļas gabalus izvietoja uz tā. Amerikāņi mazliet pārveidoja indiāņu procesa vārdu un par barbekjū nosauca gan ierīci cepšanai, gan pašu procesu. Dažādos štatos cepa dažādu gaļu: Teksasā vairāk pieturējās pie klasikas – liellopu gaļas, bet Luiziānā un Floridā cepa arī zivis un pat aligatoru gaļu. Barbekjū notika brīvā dabā, līksmā pulkā, gaļu cepa uz uguns bedres, kas izlikta ar ķieģeļiem. Pirmais komerciālais barbekjū notika 1830. gadā. Ziemeļkarolīnā, Aidenas baptistu masu kristībās – pavārs Skiltons Dennis tirgoja uz uguns bedres gatavotus steikus. 1852. gadā „Weber Brother Metal Work" (ražoja lodveida metāliskas peldošās bojas) metinātājs Džordžs Stīvens bojas apakšējai daļai piemetināja trīs kājas, no augšējās izveidoja vāku un radīja pirmo slēgto, pārnēsājamo grilu. Amerikāņiem barbekjū ir dzīvesveids, liels barbjekjū fans bija pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons. Par leģendāro blūza mūziķi Robertu Džonsonu runāja, ka savu talantu viņš ieguvis no velna apmaiņā pret savu dvēseli. Darījums esot noticis barbekjū bārā 61. un 49. ceļa krustojumā, abiem mielojoties ar grilētu cūkas gaļu.
01.07.2022.