Jau kopš bērnības esmu sapņojusi nokļūt Parīzē. Savām rokām pieskarties Eifeļa tornim, ar acīm noglāstīt Triumfa arku un izjust kādu daļu no Esmeraldas un Kvazimodo stāsta Parīzes Dievmātes katedrālē.
Pavisam negaidot man šāda iespēja tika dota, lai gan tik ātri to nebiju gaidījusi. Kādā piektdienā man tika uzdāvināts ceļojums uz Parīzi.
Ceļš uz šo pilsētu sākās Nīderlandē, kur astoņu ļoti labu draugu un īpašu cilvēku kompānijā sēdāmies mašīnā un devāmies iekarot Franciju. Ceļš veda caur Beļģiju. Kad nonācām pie Francijas robežas, jutos kā Latvijā. Viss likās tik pazīstams, lai gan iepriekš nekad nebiju tur bijusi.
Nobraucot pārsimts kilometru, nonācām Parīzē. Pirmais iespaids nebija no tiem labākajiem. Viss tik netīrs un pārāk samākslots. Cilvēki likās iedomīgi un vēsi. Ar katru metru tuvojoties mūsu mērķim – Eifeļa tornim, domas mainījās. Sirds dauzījās kā negudra. Kad ieraudzīju torni, nesapratu – tas ir tikai sapnis vai varbūt tomēr realitāte. Nonākot Eifeļa pakājē, pārsteidza burvīgais skats – tik daudz cilvēku no visas pasaules, pamatīgās konstrukcijas, krāsainās koku lapas, perfektās formas. Mums bija nepieciešama stunda, lai iegādātos biļetes un nokļūtu torņa virsotnē. Pirmie 57 metri bija nieks, un nolēmām, ka tomēr dosimies arī augstāk. Uzbraucām 115 metru augstumā un devāmies izpētīt panorāmu. Skats burvīgs. Mājas mazītiņas. Sēnā mirdzēja saule. Pilsēta tik balta un liela. Kad bijām pavērušies uz pilsētu, devāmies augstāk. 300 metru augstumā es apjautu, ka patiesībā dzīvoju tik skaistā pasaulē. Ka ir nepieciešams tik maz – labi draugi, mīļotais cilvēks, skaistas vietas, lai sapņi piepildītos. Skats, kas pavērās no augstākās platformas, – vārdos neaprakstāms. Zilas debesis, saules stari un zem tevis simtiem cilvēku baltā pilsētā. Es varētu palikt tur mūžīgi, bet diemžēl tas nebija iespējams.
Nobraukuši lejā, spriedām par tālāko maršrutu, bet manas domas vēl bija tur, augšā. Siltajā pusdienas saulē Eifeļa torņa pakājē jauni puiši rādīja dažādus trikus ar bumbu. Aizdomājos, cik daudz talantu mums katram piemīt. Kamēr puiši gudroja, ko darīsim tālāk, meitenes devās izpētīt suvenīru veikalus. Konstatējām, ka tie ir pārāk dārgi, un suvenīrus iegādājāmies uz ielas, kur tos tirgoja krietni lētāk.
Kad kādu laiku bijām vērojuši jautrās un dažādās kompānijas, sēdāmies tūristu autobusiņā un devāmies braucienā pa pilsētu. Pirmā pietura – Eifeļa tornis, par kuru gide pastāstīja interesantas lietas. Eifeļa torņa metāla struktūra sver 7300 tonnu, un kopējais svars ir 10 100 tonnu. Atkarībā no temperatūras torņa smaile var novirzīties par 8 centimetriem, izplešoties siltā laikā. Torņa apsaimniekošana prasa 60 tonnu krāsas ik 7 gadus, tas tiek darīts, lai torni pasargātu no rūsas. Tornis uzbūvēts laikā starp 1887. un 1889. gadu kā ieejas arka Pasaules tirdzniecības izstādei (Exposition Universelle) par godu Francijas revolūcijas gadadienai. 1930. gadā tas zaudē augstākās būves titulu, jo ir pabeigta Chrysler ēka Ņujorkā.
Nākamā mūsu pietura bija Champ de Mars parks, kur gide stāstīja par arhitektūru. Jau pēc mirkļa braucām pa Boulevard des Invalides, kur skatam pavērās Hotel des Invalides. Zem kupola dienvidu galā atrodas Napoleona kaps. Prestižais kaps tika izstrādāts un būvēts no sešiem zārkiem, kuri atrodas cits iekš cita, lai nodrošinātu drošu Napoleona mirstīgo atlieku apglabāšanu. Sākotnēji Hotel des Invalides tika celts, lai izmitinātu kara veterānus, taču tagad te atrodas militārais muzejs. Tā tornim izmantots 12 kilogramu zelta, un tas saules gaismā vizuļo.
Nākamais apskates objekts bija Luvra. Diemžēl tur neizkāpām, jo, kā zināms, šī muzeja apskatei nepieciešama visa diena. Luvra ir viens no pasaules visvairāk apmeklētajiem muzejiem, vēsturisks monuments, un ir viens no Francijas simboliem. Luvras kolekcija sastāv no gandrīz 35 000 ēkā izstādītu mākslas darbu 60 000 kvadrātmetru. Celtni sāka būvēt 1190. gadā kā cietoksni Filipa II no Kapetingu dinastijas valdīšanas laikā, un tā tika izmantota kā rezidence. Francisa I laikā tika izmantota kā mākslas darbu glabātava, bet publikai atvērta pēc Lielās franču revolūcijas. Tajā laikā Luvra bija domāta kā brīvības simbols un Napoleona vieta, kur viņš no karagājieniem veda mājās dažādus mākslas darbus.
Nospriedām, ka nākamajā pieturā noteikti izkāpsim, un tā bija Notre Dame jeb Parīzes Dievmātes katedrāle. Milzīga ēka, brīnišķīga arhitektūra. Bet biju nedaudz vīlusies, jo biju gaidījusi kaut ko iespaidīgāku. Pārsteidza milzīgās kolonnas, lielās un krāsainās vitrāžas, kas saglabājušās no iepriekšējiem gadsimtiem, kā arī akmenī cirstie Bībeles tēli no 13. gadsimta. Ievērojams agrīnās gotiskās arhitektūras paraugs. Parīzes Dievmātes katedrāli sāka celt 1163. gadā karaļa Luija VII valdīšanas laikā. To pabeidza vairāk nekā pēc divsimt gadiem – 1345. gadā, bet arī turpmāk celtne tika papildināta ar jaunām detaļām un greznojumiem.
Fasāžu mākslinieciskajā izveidē liela loma ir skulpturālajam dekoram –
statujām, ciļņiem, kas redzami ne vien frīzveida joslā, bet arī portālu timpanonos un starp portāliem. Plastiskajos rotājumos izmantotas ne vien cilvēka auguma formas, bet arī augu un ģeometriskais ornaments un fantastisku būtņu atveidi.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 03.10.2009.
Autore: AGRITA NUSBAUMA
AUTORES foto