Pasta nodaļas "Madona-1" pastniece Inta Broka madoniešiem piegādā pasta sūtījumus jau 18 gadu – avīzes, žurnālus, vēstules, ir gaidīts un pazīstams ciemiņš daudzās mājās. Par viņas lielo aizraušanos ar makšķerēšanu zina daudzi kolēģi, kaimiņi, draugi, bet Inta šogad, piedaloties "Stara" loterijas izlozē, piekrita pastāstīt par savu vaļasprieku plašākam lasītāju lokam.
– Zivis – tā ir mana slimība. Nekur nevar atpūsties tik labi, kā pie ūdeņiem, kas aizskalo prom visu nedēļā sakrājušos stresu, sakārto domas,- apstiprina Inta, kas sestdienās un svētdienās kopā ar dzīvesdraugu Rolandu, arī azartisku makšķernieku, atrod laiku un iespējas, lai dotos uz kādu ūdenskrātuvi. Ziemā abi brauc makšķerēt uz Lubānu, jo šajā ezerā varot izvilkt lielākus lomus, ir zināmas copes vietas. Kad Aiviekstē nav tik augsts ūdens līmenis, tad patīk makšķerēt Aiviekstē. Vasarās, rudeņos brauc pa Aivieksti ar laivu uz līdakām. Madonai tuvākajos ezeros tik labi neķeras, ja nu vienīgi karjerītī.
– Jau ierasts, ka uz ledus sēžu vīriešu kompānijā. Lai arī esmu dzirdējusi, ka sieviete, paņemta līdzi uz ūdeņiem, nesot vīriem neveiksmi, par to tikai pasmejos un vīriešus tāpat apmakšķerēju. Saku, ka zivis ir jāiebaro ar garšīgām lietām, ko viņi ne vienmēr dara. Man ir savi knifiņi, ko izmantoju, gatavojot zivīm barību, kuru iemest āliņģī. Piejaucu klāt vanilīnu, vēl kaut ko ar aromātu, un šīs saskrien. Laikam arī sajūt smeķi. Kad dabā ir laiks, kad zivis neķeras, tad mēs iedzeram karstu kafiju, apēdam kādu maizīti, jo, atrodoties uz ledus, ir auksti, kaut esi saģērbies un jūties kā sīpols, – ļauj iztēloties Inta. Viņa raksturo kompāniju uz ledus: – Daudzi ir pazīstami, un visiem viena doma – ātrāk tikt uz ledus un noķert kādu zivi, vēlams, lielāku. Svarīga arī veiksme, kuram laimēsies noķert prāvāku lomu. Makšķernieku Lubānā ir tik daudz, ziemā uz ledus brauc pat ar automašīnām, sniega motocikliem, velk inventāru uz ragavām, lai ir vieglāk. Es arī esmu traka, spējīga celties divos, trijos naktī un gaidīt, kad būs gaisma, lai varētu makšķerēt.
Smagākais loms, ko viņa šogad noķērusi, ir 6 kilogrami dažādu mazo zivju – raudas, asari, plauži, ko likt uz pannas. – Uz bļitkām šoziem asari pilnīgi neķeras, tas ir atšķirīgi no citiem gadiem. Ķeru tikai uz murmiškām, ieliekam kādu ūdu. Kaut makšķerēšana daudz prasa, jo vienmēr ir jāpērk visi rīki, āķi, tārpiņi, bez tam makšķeres, spoles arī lūst, tas neattur no šī hobija. Vilkme uz ūdeņiem ir tik liela, ka par izdevumiem nedomā, – atziņā dalās makšķerniece.
Inta Broka atklāj: – Uzaugu 10 bērnu ģimenē, un mamma ar tēvu bija makšķernieki. Mūsu māja atradās netālu no kādreizējās kombinētās lopbarības rūpnīcas. Esmu mācījusies Sarkaņu pamatskolā. Makšķerēt iemācīja vecāki, un tikai daži no brāļiem, māsām nemakšķerē. Mammai šogad paliks 82 gadi, un vēl pagājušajā gadā viņa vasarā makšķerēja zivis. Bērnībā gājām makšķerēt uz Slāpes ezeru un "Zābaku". Makšķernieki jau zivju vietas pārzina, cits citam labprāt vis nestāsta, bet beigās tāpat daudzi satiekas tur, kur ķeras.
Arī makšķernieku stāsti pastniecei ir no savas pieredzes: – Aiviekstē lielā zivs pieķeras tad, kad vismazāk to gaidi un neesi sagatavojusies. Tā krastā neizvilku lielu karpu. Pēc tam vienmēr raudu, bet, ja izdodas noķert lielo zivi, tad dreb rokas, sirds un ir prieks ilgam laikam.
Aiviekstē mīt lieli sami, kas sver desmitiem kilogramu, bet pašai izdevies noķert tikai ap 1 kg smagus, taču gribētos izvilkt lielākus. Inta stāsta, ka viņas lielākās noķertās zivis pagaidām ir 2,6 kg līdaka un 3 kg plaudis. Lielākais karūsu loms – aizpagājušajā gadā – 12 kg.
Inta Broka ne tikai prot zivis noķert, bet arī gatavo no tām dažādus garšīgus ēdienus – kotletes, frikadeles, sautējumus, uzkožamos, cep, vāra, marinē, sautē, arī kūpina. Gardi ir pašgatavotie konservi. No lielām zivīm sakrāj ikrus, kopā ar attīrītajām mazajām zivtiņām divreiz samaļ gaļas mašīnā, pievieno sīpolu, pēc garšas sāli un piparus. Uz pannas apcep eļļā, pielej ūdeni, pasautē 5-10 minūtes, pievieno tomātu mērci ar ķiplokiem, "Adžiku" un zaļumus, turpina uz lēnas uguns sautēt vēl pusstundu. Karstu sapilda burciņās, ko atdzesētas liek ledusskapī. Labi garšo uz sviestmaizēm. Nereti tiek cienātas arī kolēģes. – Nekā labāka par zivīm nav. Redzētu – ja paši vienu zivi noķertu, būtu āķis lūpā, – apstiprina Inta Broka.