Pat vēsturnieki nespēj noteikt laiku, kad cilvēki sāka gludināt audumus un drēbes. Skaidrs tikai, ka Ķīnā ar to nodarbojās jau pirms 2000 gadiem. Tur zīdu gludināja ar kaut ko līdzīgu pannai, kurā bija sajauktas (lai ilgāk saglabātu siltumu) kvēlojošas ogles ar smiltīm.
Audumu negludināja uz cietas virsmas – vairāki cilvēki audumu vienkārši stingri nostiepa, bet viens pa to stumdīja gludināmo pannu. Skandināvu vikingu apbedījumos atrasti plaukstas lieluma akmeņi ar vienu gludu virsmu – arheologi uzskata, ka tos lietoja mitru drēbju gludināšanai bez sildīšanas. Tos atrod galvenokārt sieviešu apbedījumos, tur ir arī no valzirgu ilkņiem izgatavotas plāksnes – iespējams, pirmie gludināmie dēļi. (Mūsdienu veida gludināmos dēļus izgudroja 19. gs. otrajā pusē.) Pirmie īstie gludekļi parādījās 15. gs. Tie bija kuģīšu formas metāla gabali ar rokturi, kurus sakarsēja, uzliekot karstai plīts virsmai. Drīz parādījās noņemami rokturi, tos noņēma atdzisušam gludeklim un pielika citam, jau sakarsētam, tā ietaupot laiku. 17. gs. beigās arvien populārākas kļuva kokvilnas drēbes, tās pēc mazgāšanas bija jāgludina spēcīgāk, arī gludekļiem bija vajadzīgs jauns risinājums. Tajā laikā parādījās (parasti no misiņa veidoti) gludekļi ar tukšu vidū, tajā pa aizmugures durtiņām iebīdīja karstu dzelzs gabalu. Arī šos siltuma avotus varēja mainīt. Kā nākamais solis tehnoloģijas attīstībā 19. gs. beigās nāca gludekļi ar atveramu augšdaļu, tajos pildīja kvēlošas ogles, dažreiz pat dedzināja briketes – tiem bija kaut kas līdzīgs skurstenim. Gludināšanai tie bija labi, bet pa gludekļu caurumiem izplūda indīgi dūmi un varēja pat izlekt dzirksteles. 19./20. gs. mijā bija mēģinājumi gludekļus karsēt ar gāzi, arī ar spirta vai benzīna sildītājiem. Pirmie patenti elektriskajiem gludekļiem bija jau ap 1880. gadu, bet par pirmā īstā šāda gludekļa izgudrotāju uzskata amerikāni Henriju Seelu 1882. gadā. Gludekli ar integrētu sildāmspirāli amerikānis Čarls Karpenters demonstrēja 1889. gada ASV izstādē. Šādi gludekļi ieviesās lēni – elektriskā enerģija bija maz izplatīta un dārga; tiem, kas to varēja atļauties, veļu gludināja kalpotāji, tur nebija nepieciešami kaut kādi dārgi uzlabojumi. Pirmie elektrisko gludekļu priekšrocības novērtēja ceļotāji – viesnīcās daudz ērtāk bija pieslēgties elektrotīklam, nekā dedzināt ogles. Gludekļu jauda bija ap 500 W, vai tas ir uzkarsis līdz vajadzīgajai temperatūrai – bija jāpārbauda vai nu uz slapjas lupatiņas, vai, ļaunākā gadījumā, ar slapju pirkstu. Termostatu, kas izslēdz sildītāju, ja sasniegta vajadzīgā temperatūra un atkal ieslēdz, kad gludeklis ir atdzisis, krietni vēlāk izgudroja amerikānis Edmunds Šreijers. 1926. gadā tirgū nāca pirmie elektriskie tvaika gludekļi – sakarsušā ūdens tvaiku caur caurumiņiem gludekļa apakšā izsmidzināja uz gludināmā veļas gabala. Ūdens rezervuāram ieviesa lodziņu ūdens līmeņa kontrolēšanai.
05.04.2019.