Tā saka Lubānas amatnieku biedrības pārstāvis Andrejs Valainis, kas Lubānas pusē pin kvalitatīvus grozus, paplātes, toršu paliktņus, veļas grozus un citus priekšmetus.
Grozu pinēja pieredzi viņš mēra 35 gadu garumā. – Tagad, kad esmu pensijā un darbojos Lubānas amatnieku biedrībā, ir jāstrādā. Līdz ar to vaļasprieks ir arī darbs. Ja pinu, tad kārtīgus grozus, ar sīkiem niekiem nenodarbojos. Mēbeles arī nepinu, tikai sadzīves priekšmetus. Lielāks par veļas grozu nekas nav bijis, – atklāj amatnieks.
Par sevi viņš pastāsta visai maz: – Māte un tēvs ir no Latgales, esmu dzimis Kurzemē, bet dzīvoju Lubānā. Kopš 1961. gada sevi varu uzskatīt par lubānieti.
Pēc dienesta armijā Andrejs 11 gadu strādājis Lubānas patērētāju biedrības sagādes punktā, bet pēc tam – par ugunsdzēsēju, bijis maiņas komandieris, arī posteņa komandieris.
Viņš atceras, ka viņa dežūru laikā esot bijis arī tāds labs periods, kad nav bijis neviena izsaukuma, kad netika dzēsts neviens ugunsgrēks. Tad, lai nebūtu garlaicīgi un tikai jānovelk dežūras stundas, – vai nu jāspēlē kārtis, vai jāmācās grozus pīt. Darba gados kas tikai nav bijis jādara – no koka jānoceļ kaķi, jālikvidē lapseņu pūznis, ja cilvēki piezvana un sauc palīgā. Viens no lielākajiem dzēšanas objektiem bija Cesvaines pils ugunsgrēks.
Ugunsdzēsējs izdienas pensijā devās jau no 51 gada vecuma. Pēc tam jaunais pensionārs varēja pievērsties citiem darbiem. Andrejs savu vietu ir atradis – tie ir no klūdziņām gatavoti pinumi.
Uz vaicājumu par to, kas ierādījis grozu pīšanas amatu, Andrejs Valainis atbild: – Lubānā kādreiz bija Cēsu "Daiļrades" atbalsta klubs, kur pina grozus. Tolaik bizness bija vākt un pārdot kārklu klūdziņas, ko paņem uzpircējs. Taču ar kārklu klūgām ir tāpat kā ar baļķiem, ko sūta uz Vāciju, – nu nevajag pārdot tos baļķus, ja paši var izgatavot produkciju. Tā arī viss sākās, pats varu pīt.
Grozu pīšanas māksla apgūta arī pīšanas kursos, ko Lubānā vadījusi Zelma Lāne. Andrejs saka paldies viņai par to, ka radīja interesi par šo amatu. Lai arī sākumā jāsameklē kārkli, jānogriež, jāizmērcē, pēc tam jāapstrādā, pats pīšanas process ir pavisam patīkams – radi savu iecerēto darbu, un katram grozu pinējam ir savs rokraksts.
– Aplam daudz to zināšanu nav. Vajag laiku un piespiešanos, un tad sanāks.
Grozus pinuši ir arī bērni – meita un divi dēli, aug četras mazmeitas, bet tā, lai pītu visu laiku, noturētu uzmanību, ir jāpiespiežas, – atzīst Kalsnavas arborētumā Peoniju svētkos sastaptais Andrejs Valainis no Lubānas amatnieku biedrības. – Es jau smejos, ka Lubānas amatnieku biedrību var uzskatīt par ģimenes uzņēmumu. Sandra Valaine ir mana vecākā meita, Dace Rudzīte, kas gatavo skaistās filca pirts cepures – vedekla. Lubānas amatnieku biedrības centrā jau mūsu darbus var apskatīt, ja kādam ir interese, pamācu pīt. Braucam uz tirdziņiem, esam bijuši Madonas Uzņēmēju dienu tirdziņā, mūs aicina arī citur. Pašam patīk atmosfēra tirgos Latgalē.
Izprašņāts par materiālu grozu pīšanai, Andrejs Valainis saka: – Kārklu klūgas var gan audzēt, gan salasīt, izmantojot ceļmalas kārklus. Kad kādreiz bērni taisīja stabules, tad es mizoju klūdziņas. Vienam grozam vajag vismaz 100 klūdziņu. Gaišākas klūdziņas izskatās kārkliem, kas mizoti pavasarī, kad lapas plaukst. Citas klūdziņas ir tumšākas. Tās attiecīgi izmantojot, var izveidot krāsu joslas.