Madonietes ILZES PRIEDĪTES lielākā aizraušanās dzīvē ir šahs, lai gan ļoti labprāt viņa spēlē arī dambreti. Reizē galda spēle un sporta veids – šahs vienlaikus gan liekot kustināt pelēkās šūniņas, gan ļaujot relaksēties.
Bērnībā pārciestā bērnu cerebrālā trieka uzlikusi fiziskus ierobežojumus visai turpmākajai viņas dzīvei, bet prāts un gars sievietei ir gaišs, viņa ir optimisma un enerģijas pilna. Ne velti teic – cilvēkam uzliek tik, cik viņš var nest. Tāpēc par to, ko darīt nevar, Ilze lieki galvu nelauza, bet gan rod iespējas pilnveidoties, kā arī saturīgi pavadīt brīvo laiku.
Jau sešu gadu vecumā Ilze uzsākusi gaitas prom no mājām, Cēsu pusē, jo Raiskuma internātpamatskola-rehabilitācijas centrs ir vienīgā skola Latvijā bērniem ar fiziskās attīstības un mācīšanās traucējumiem.
Un, kā izrādās, tieši pamatskolas laikā klases audzinātājs Imants Krūmiņš arī bija tas, kas Ilzi Priedīti pievērsa šaha spēlei. – Skolotājs vadīja šaha un dambretes pulciņu, tā man šahs iepatikās. Pamazām sāku arī braukāt uz sacensībām, šķiet, pirmais šaha turnīrs bija kādā 3. klasē Cēsīs, – atceras Ilze, piebilstot, ka pirmie skolas gadi ielikuši labus pamatus un mīlestību uz valodām, matemātiku, ģeogrāfiju. Kad vidusskolā Madonā viņa klasē izsaukta pie kartes, skolotājs pat palicis uz pauzes, cik labi viņa mācējusi atbildēt vielu, Ilze smaidot atminas.
Pēc vidusskolas viņa absolvējusi Jēkabpils Agrobiznesa koledžu kā grāmatvede, diemžēl, sabiedrībā ne tik saprotoši un atbalstoši skatās uz jauniem speciālistiem ar invaliditāti, tāpēc darbu savā jomā nav izdevies atrast. – Pāris gadu padzīvoju pa mājām, bet 2000. gadā iestājos Rēzeknes Augstskolā, jo studēt man patīk. 2005. gadā augstskolu pabeidzu, iegūstot 2. līmeņa profesionālo izglītību studiju programmā „Jurists". Izdomāju, ka vajag maģistra grādu. Izvēlējos apgūt vadības zinātnes, un 2007. gadā pabeidzu arī maģistra studijas, par maģistra darbu saņemot 10 balles, –
pastāsta Ilze Priedīte.
Mājinieki ar lepnumu atklāj, ka mājās Ilze ir finanšu direktore – veic visus rēķinus un ar nopietnu dokumentu sagatavošanu palīdz gan ģimenei, gan draugiem. Ilzes Priedītes mamma piebilst: – Protams, viss dzīvē ir gājis caur grūtībām un sasniegts caur cīņu. Kad mācījās, viss taču ar roku bija jāraksta; ja nesanāca, meta zīmuli pa gaisu. Labi, ka tagad ir dators, šīs prasmes Ilze ir lieliski apguvusi.
Dators tiek izmantots gan darbiem, gan saziņai ar draugiem un kārtējiem klasesbiedriem, ar kuriem saglabājies ciešāks kontakts un regulāri tiek rīkoti burziņi. – Dzīvojam gan tādā laikmetā, kad sanāk daudz retāk satikties, jo visiem pietrūkst laika. Modernajām tehnoloģijām it kā vajadzēja cilvēkam atvieglot dzīvi, darbu, bet agrāk nebija ne mobilo, ne pat parasto telefonu, taču bija vairāk laika paciemoties, parunāt. Tagad visi ir skrējienā. Mazliet skumīgi, bet saprotu, ka katram jau sava dzīve dzīvojama, – nelielas pārdomas pauž Ilze Priedīte.
No otras puses, dators viņai šobrīd ir vienīgā iespēja uzspēlēt šahu kādā poļu mājas lapā, kur tiekas šaha meistari no visas pasaules, jo, kā vērtē Ilze, Madonas reģionā un vispār kopumā šaha dzīve ir mazliet pieklususi. – Kad agrāk šahu spēlēja, to raidīja pa televīziju, un līdzi sekoja visa Padomju Savienība. Tad arī vairāk cilvēku zināja vismaz, kā šaha figūras sauc, kādi gājieni mēdz būt. Žurnālos pēdējā lappusē bija šaha, dambretes uzdevumi, piemēram, „Zvaigznē", „Liesmā". Tagad ir vairs tikai krustvārdu mīklas. Diemžēl arī Madonas novadā šahs ir mazliet pamests novārtā, tagad vairāk spiež uz dambreti. Pati pāris gadu arī biju pametusi šahu, cītīgi spēlēju dambreti, bet šahs tomēr ir sirdij tuvāks, un nu es to esmu atsākusi. Mani uzrunā tā spēle, daudzie iespējamie varianti – ja iesi tur, būs tā. Turklāt šahā nav obligāti jāsit, figūra var stāvēt kaut pusi spēles. Bet dambretē, ja ieraugi, ir jāsit. Kā novēroju rudenī, kad sporta centrā Māris Bārbals uzsāka rīkot dambretes, šaha spēles, Madonas bērniem būtu interese tieši par šahu, viņi to ļoti labprāt apgūtu un spēlētu, bet šobrīd līdz galam tas nav noorganizēts. Savulaik, kad vēl Rudolfs Kalniņš bija spēcīgāks, katru nedēļu skolēnu namiņā bērni un jaunieši spēlēja. Klusībā ceru, ka jaunajā sezonā kāds uzņemsies šaha dzīves organizēšanu; tam būtu nepieciešami arī piemēroti šaha galdiņi, figūras, jo šobrīd šāda aprīkojuma nav.
Iepriekšējos gados Ilze Priedīte bijusi arī nominēta „Sporta laureātam" par sasniegumiem šahā, bet, jautāta par godalgotajām vietām turnīros, viņa atzīst, ka dažas uzvaras esot bijušas, taču tās spēlē neesot galvenais. – Man patīk, ja ir skaista spēle, kas arī ir svarīgākais. Ja spēle bijusi skaista un cienīga, tad pat zaudēt ir prieks, – viņa teic.