Neapšaubāmi viena no skaistākajām bērnības atmiņām daudziem noteikti ir viesošanās pie vecmāmiņas, kurai vienmēr uz naktsskapīša uzklāta tamborēta sedziņa, gulta pārklāta ar izšūtu pārklāju, īsti spalvu spilveni, kas ietērpti greznās, pašas izšūtās spilvendrānās.
Reti kuram šobrīd saglabājies šis taustāmais mantojums, tomēr prasme izšūt, dažādās tehnikās darināt skaistus rokdarbus joprojām ir dzīva.
Arī Ausmai Kalniņai rokdarbi ir ļoti tuvi. Viņa ada, savulaik tamborēja, bet brīvajos brīžos izšuj krustdūrienā.
– Mierā un bez darba nodzīvot nevaru. Ir neliels dārziņš, rūpējos par puķēm, labprāt lasu, bet, tiklīdz ir brīvs brīdis, ķeros pie rokdarbiem. Izšūšana man ir īpaši tuva, –
pastāsta Ausma. – Ejot darbā, smagi strādājot, rokdarbiem laika nekad neatlika, bet tagad to varu veltīt arī izšūšanai.
Izšūšana krustdūrienā ir laikietilpīgs darbs. Tas prasa arī milzu pacietību un rūpību. Ausmas izšūtie, košie ziedi pārtop skaistās gleznās.
– Apjomīgāki darbi top aptuveni trīs mēnešu laikā, mazāki – dažās nedēļās. Tas ir pamatīgs darbs. Bet nešuju nepārtraukti, ir daudz citu lietu, kas jāpaveic. Šuju pēc paraugiem, kas atrasti žurnālos. Visvairāk man patīk izšūt ziedus, tajos ieliekot visdažādākās krāsas. Lai gan zīmējums ir viens, pamainu krāsas, lai tas iegūtu kādu akcentu un izskatītos pavisam citādāk. Mulinē diegu izvēle ir pietiekama, arī krāsas ir košas, tomēr spicītes kļūst īsākas. Pirms pāris gadiem tās bija 20 metru garas, tagad vairs tikai 10. Nereti gadās, ka izšujot pietrūkst, lielākoties gan līdz ar konkrētā elementa pabeigšanu. Pāri nekas nepaliek. Bez paraugiem neko nedaru. Darbi iznāk gandrīz vienādi, tikai krāsu izvēle pamainās. Pacietību vajag lielu, ne kurš katrs to var paveikt. Man svarīgi, lai abas puses būtu skaistas, un nekas, ka aizmuguri neviens neredz, – norāda Ausma. – Pašai gan ir ļoti maz vairs izšūto darbu palicis, jo visus uzdāvinu. Svētkos tā ir jauka, par piemiņu paliekoša dāvana. Bieži mazmeita palūdz kādu izšuvumu, kas atkal pārtop dāvanā. Man patīk iepriecināt cilvēkus ar saviem darbiem. Un tā ir paliekoša vērtība. Kaimiņienei ir apmēram piecpadsmit manas izšūtās glezniņas, kas ir ierāmētas. Savu darbiņu iedevu arī kultūras namam, kad gatavoja lielu rokdarbu gleznu, kas veltīta katram gadalaikam.
Rādot kādu senu, bet mīļu rokdarbu, Ausma bilst: – Savulaik mamma, ganos ejot, izšuva rišeljē tehnikā. Spilvendrāna man ir saglabājusies vēl no mammas, un tai varētu būt jau vairāk nekā 100 gadu. Tajos laikos pār gultas malu kāra izšūtu dvieli, gultasveļa tika izgreznota rišeljē tehnikā. Neticami, ka šis darbs tik ilgi saglabājies. Darbs te ieguldīts pamatīgs, un tas ir ļoti smalks un sarežģīts. Tolaik rokdarbus darināja katra meita un sieva. Sievietes locīja pūru, jo, kā zinām, ja nav pūra, neviens vīrietis par sievu neņēma. Tagad pūrs vairs nav jāloka, tāpēc arī ar rokdarbiem sievietes, īpaši jaunās, daudz neaizraujas, – nosaka Ausma Kalniņa. – Šie rokdarbi ļoti raksturo latviešus, mūsu kultūru. Zinu, ka arī Krievijā rokdarbi, tieši izšūšana, ir lielā cieņā. Brāļa sievai arī ļoti patika izšūt. Atceros, kad viņa gaidīja meitiņu, izšuva trīs zirgus. Tāpat arī žurnāli, kuros atrodami dažādi raksti un paraugi, nāk no Krievijas. Ir saglabājusies spilvendrāna no sešdesmitajiem gadiem. Tajos laikos jau uz auduma bija uzdrukāts zīmējums, atlika tikai izšūt. Krāsas neticami ilgi saglabājušās košas.
01.07.2022.