Stelles, adāmmašīna, knipelējamā ierīce, pie sienas – segas, plecu lakats, adīti kostīmi, mētelis, tamborēti cimdi, mežģīnes un pat izejamās kleitas, vairāki diplomdarbi, vecāsmammas vērptie lini, mammas šujmašīna, vecāsmātes uzdāvinātās trizuļu stelles… To un vēl daudz ko citu var aplūkot Vandas Podiņas rokdarbu darbnīcā, kas šogad ir viens no Cesvaines apkārtnes tūrisma ceļveža jaunumiem.
– Tādu darbnīcu, lai te varētu atnākt interesenti un apskatīt rokdarbus, es jau sen gribēju. Tad nāca Madonas rajona padomes Vidzemes reģionālā informācijas centra tūrisma darba organizatores Sanitas Somas piedāvājums, un es piekritu, ka darbnīca būs kā apskates objekts tūrismā, – apstiprina Vanda Podiņa, viesmīlīgi verot sava nama durvis.
Viņa iepazīstina ar darbnīcai atvēlēto vienu istabu, kas nu jau kļuvusi par šauru.
– Tagad, kad telpā salikti materiālu, darbu un bibliotēkas skapji, kas ir vajadzīgi, pārējam paliek maz vietas. Kad vēl būs stelles, pāris adāmmašīnu, kas jāizvieto, tad te būs grūti apgriezties. Līdz ar to izstādes ekspozīcija mainīsies, tā būs mobila – uzliek, noņem, uzritina vietā ko jaunu. Telpa ir ļoti gaiša, un tas ir lieliski, bet darbi necieš sauli, tāpēc paredzēti pārklāji, kas tos aizsargās no saules stariem. Tikko izbraukāju Ungāriju, un tur kundzes strādā tikai dienas gaismā. Darba telpas ir iekārtotas tā, ka viņas ar saviem mežģīņu darbiem strādā tikai pie logiem, pārvietojas, lai būtu gan rīta, gan pusdienu, gan vakara saule, un elektrību tikpat kā neizmanto. Kā tas notiek ziemā, grūti pateikt, – saka Vanda Podiņa, kas mūsu apmeklējuma reizē bija izlikusi apskatei vairākus oriģinālus apģērbus.
– Man vienmēr patikuši lielie darbi. Līdz ar to pirmās tapa segas, tad – apģērbs un arī kaut kas no etnogrāfijas, kaut gan cenšos kaut ko no etnogrāfijas ielikt mūsdienīgajā, lietišķajā tērpā, lai to varētu izmantot, lai ieietu sadzīvē. Pateicoties vecmammai, esmu uzaugusi pie mežģīņotajiem palagiem. Mani bērni – vairs ne. Diemžēl no vecāsmātes pūra ar daudzajām pārbraukšanām, ugunsnelaimēm nekas nav saglabājies. Tomēr man no vecāsmātes rokdarbiem ir daži pašaustie linu palagi.
Kad interesējos, kā top tik dažādi oriģināli darbi, Vanda Podiņa runā par radošo izdomu. Piemēram, viens plecu lakats tapis jau pirms pāris mēnešiem, bet nevarot uzreiz izdomāt, ko tam likt klāt, lakats tiks turēts acu priekšā tik ilgi, līdz radīsies ideja. Vai tās būs bārkstis, vai kas cits, vēl nav zināms. Kāda krāsaina sega radusies no atsevišķiem kvadrātiem, kas ilgi glabājušies kurpju kastē. Jau cita kaudze tamborētu kvadrātu gaida savu kārtu, un, kas no tiem tiks uztaisīts, par to vēl jādomā. Kad top adījumi, ir svarīgs cits process.
– Pirmkārt, adījumiem ir jānostāvas, jo var gadīties, ka tas iestājas ne tā, kā domāts. Ar savu smagumu tas ieņem savu formu. Rīgas 16. profesionāli tehniskajā skolā esmu ieguvusi drēbnieka pamatizglītību, kļuvu par sieviešu mēteļu šuvēju. Uztaisot mēteli jau līdz tam, kad redzamas aprises, mētelis ir jāuzkar, lai audums ieņem savu dabisko formu. Diemžēl man ir uzdāvināts tikai viens manekens, būtu vajadzīgs vēl otrs, – ar apģērbiem iepazīstina rokdarbu meistare.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.06.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto