Dzelzavas 1. bibliotēkā pašlaik apskatāma pagasta rokdarbnieces Spodrītes Cimuškas krustdūrienā izšūto gleznu izstāde.
Kā stāsta pati Spodrīte, ar šo nodarbi aizrāvusies 2003. gadā, kad uz laiku bija devusies pie meitas uz Zviedriju.
– Zviedrijā pavadīju septiņus mēnešus. Lai kliedētu garlaicību, znots nopirka zīmējumus jeb shēmas, pēc kuriem izšūt krustdūrienā un veidot gatavu bildi. Sākums bija grūts. Pagāja krietns laiks, kamēr izdomāju, kā tad jāuzsāk šūt gleznas. Šķiet, ka pirmais darbs tapa sešus mēnešus, – atceras SPODRĪTE CIMUŠKA. – Pirms tam biju izšuvusi galdautus, bet gleznas – nekad. Kad pati atklāju, kā darbs jāuzsāk, tas man ļoti iepatikās. Protams, iesākumā šuvu ļoti slikti, jo centos sašūt vispirms vienu krāsu, bija liela skaitīšana. Darot sapratu, ka jāizšuj pavisam citādāk. Zīmējums ir sadalīts rūtiņās pa desmit. Vispirms izšuju vienu, tad nākamo, līdz bilde ir izveidota. Apzīmējumi, kas norāda atbilstošās krāsas, ir visdažādākie, un arī svešā valodā. Ir interesanti domāt, kāda krāsa tad atbilst katram apzīmējumam. Komplektā ietilpst zīmējums, diegi, audums, uz kura izšūt, pat adata. Diegu ir tik daudz, lai pietiktu konkrētajam darbam. Gadās, ka diegi jāmeklē tepat uz vietas. Protams, piedāvājums ir plašs, bet ne vienmēr iespējams atrast tādu toni, kāds nepieciešams. Mans mīļākais darbs ir glezna „Sapņu zirgi". Košas, bagātīgas krāsas. Nu jau man pašai gleznas vairs neliekas nekas īpašs, bet pirmo gan es varēju apbrīnot ilgi. Gleznas tapšana ir aizraujošs process. Sākums ir vienkāršs, bet, kad darbs tuvojas nobeigumam, kļūst interesanti, jo ir saskatāms gala rezultāts. Kad jau jūtu, ka drīz pabeigšu gleznu, rodas enerģija un vēlme ātrāk to pabeigt.
Katra glezna prasa milzīgu rūpību un pacietību. Spodrīte Cimuška ir priecīga, ka joprojām ir ļoti laba redze un ir iespēja šos smalkos darbus veikt.
Turpina Spodrīte: – Izšūšanas ilgums atkarīgs no vairākiem faktoriem – sarežģītības, lieluma. Vidēji darbu, ja tam pievēršos katru dienu, varu pabeigt aptuveni četru mēnešu laikā. Izšūt varu tikai dienas gaismā, jo mākslīgajā apgaismojumā nespēju atšķirt krāsu toņus, to nianses. Arī laiks paskrien ātri. Pat nejūtu, ka pavadu vairākas stundas izšujot. Ja tas, ko dari, patīk, tad nemaz nav grūti šo darbu veikt. Tā ir arī ar šiem vaļaspriekiem.
Pašlaik bibliotēkā apskatāmas desmit gleznas, un to galvenais motīvs ir dzīvnieki. Meita un znots komplektus, kuros ir viss nepieciešamais izšūšanai, sūta no Zviedrijas. Pirmo izšūto gleznu Spodrīte nosūta meitai, pēc tam, ja glezna saista, tādu pašu izšuj arī sev.
– Ir gleznas, kas izšūtas pat trīs reizes un devušās pie man mīļajiem cilvēkiem. Ja kāda glezna uzrunā mani, tādu eksemplāru izšuju arī sev, bet oriģināls vienmēr tiek sūtīts meitai. Komplekti ir dārgi. Pati nemāku tos pasūtīt, tāpēc ļoti priecājos, ka tos man sūta znots. Vairāk gan tās ir gleznas ar dzīvniekiem ziemā, bet gribētu arī ko vasarīgāku, – aizdomājas Spodrīte.
Spodrītei Cimuškai tuvi ir arī citi rokdarbi, viens no tiem – adīšana. Kā kundze smej, tā viņai ir dzīves nepieciešamība, jo jāsarūpē mazmeitām pūrs.
– Mazmeitas ir paziņojušas, ka nekad neadīs, tāpēc man jāparūpējas par cimdiem un zeķēm, lai pietiek visam viņu mūžam un viņu bērniem. Visvairāk patīk adīt, kad sēžu pie televizora un skatos kādu raidījumu. Adu kopš piecu gadu vecuma, un šo nodarbi man iemācīja vecmamma. Atceros pirmo izadīto zeķu pāri ar rakstainu valnīti. Skaidri zinu, ka viens valnītis bija garāks nekā otrs un vecmamma ar zeķēm sita pa pirkstiem, bet es nejaucu ārā un neadīju no jauna. No bērnības atceros, ka adīkli līdzi ņēmu arī ganos ejot. Protams, to nevarēju darīt visu laiku, bet brīvākos brīžos adīju. Ja ir liela vēlme, adīt var arī ejot, tikai jāskatās, lai virsma ir līdzena un nepakluptu. Bija laiks jaunībā, kad adīju tikai vienkāršus cimdus, kādu brīdi adīju tikai ar rakstu, kas man patika, tad nāca nākamais raksts. Tajos laikos dzijas izvēle nebija tik plaša, bija tikai mainītā dzija. Nācās adīt ar tādu, kāda bija pieejama. Esmu adījusi arī džemperus, bet tādus lielus darbus vairs netur rokas, tāpēc es izvēlos cimdus un zeķes. Ļoti vēlētos iemācīties tamborēt. Pamatus māku, bet gribas tamborēt tādus skaistus, smalkus darbus, – atklāj Spodrīte Cimuška.
Spodrītei ir daudz brīva laika un to var veltīt arī citiem vaļaspriekiem, kuri nemaz nav saistīti ar rokdarbiem.
– Man patīk grāmatas, skaisti romāni. Nevaru lasīt fantastiku, kriminālromānus. Pasaulē jau tā pietiek dažādu negatīvu notikumu, tāpēc grāmatām jābūt skaistām un sapņainām, gaišām, ar iespēju, tās lasot, pasapņot. Patīk grāmatas par agrākiem laikiem. Kādi tik piedzīvojumi nav bijuši! Diemžēl arī televīzijā daudzas filmas ir nebaudāmas. Patīk dažādi raidījumi, piemēram, „Es mīlu tevi, Latvija". Protams, lai sazinātos ar tuvajiem cilvēkiem, kas dzīvo ārzemēs, izmantoju facebook.com un messinger. Planšetdatorā spēlēju spēlīti, – par brīvā laika pavadīšanas ieradumiem pastāsta Spodrīte Cimuška.
31.01.2020.