Kad dzima Atēnu pilsēta, par tās aizgādni vēlējās kļūt gan jūras dievs Poseidons, gan gudrības un taisnīga kara dieviete Atēna. Jūras dievs pilsētniekiem dāvāja bagātīgu avotu, bet Atēna iesprauda zemē savu šķēpu – tas pārvērtās par augļiem nosētu olīvkoku. Pilsētniekiem viņas dāvana patika labāk, Poseidons apvainojās un no avota lika plūst nevis dzeramam, bet gan sāļajam jūras ūdenim.
Olīvkoks ir, iespējams, pats vecākais kultivētais koks pasaulē, arheologi uzskata, ka koka „pieradināšana" III gadu tūkstotī pirms mūsu ēras notikusi Krētā, bet varbūt arī Sīrijā. Bet par savvaļas olīvkoku – tas gan dabā vairs nepastāv – ir pat uzskats, ka tā vēsture ir senāka par cilvēces vēsturi. Vidusjūras Santorini salā atrasti 50 tūkstošus gadu veci olīvkoku lapu pārakmeņojumi. Pirmā zināmā rakstveida liecība par olīvām ir Mikēnu kultūras māla plāksnītēs no valdnieka Mīnoja laikiem (2500 g. p. m. ē.). Kad pasaulē dzima lauksaimniecība, olīvas līdz ar labību un vīnu piederēja pie trim būtiskākajām ražotajām kultūrām. Ļoti iespējams, ka olīvkokiem izplatīties palīdzēja feniķiešu jūras braucēji, Eiropā gadsimtus vēlāk tos savās kolonijās ieviesa romieši. Olīvkoki atstājuši savu ietekmi feniķiešu, asīriešu, ebreju, ēģiptiešu un grieķu kultūrās, olīvkoki (eļļas koki) un no to augļiem izspiestā eļļa ap 400 reižu minēta kristiešu Bībelē, tos piemin gan ebreju Tora, gan musulmaņu Korāns. Šajos svētajos rakstos minētās eļļas dziednieciskās īpašības apstiprina mūsdienu medicīna. Pravietis Muhameds saviem sekotājiem ieteica ar to ieziesties, kristieši to lietoja iesvaidīšanas mistērijā. Daudzas senās kultūras ar eļļu iezieda mirušo ķermeņus pirms apbedīšanas. Ar maziem, baltiem ziediņiem ziedošais mūžzaļais olīvkoks ir ilgdzīvotājs – Ģetzemanes dārzā pie Jerulazemes, kur Jēzus Kristus pavadīja pēdējo nakti brīvībā, vēl joprojām zied astoņi 1. gs. stādītie (to vecumu noteica 2012. gadā) olīvkoki, to stumbri atgādina akmens bluķus, bet Krētā esot atrodams pat 3000 gadu vecs olīvkoks. Vidusjūras tautām koks bija svēts, tas simbolizēja mieru, veiksmi – Noasam par Grēku plūdu beigšanos pavēstīja balodis, knābī atnesot olīvkoka zaru, pirmo senatnes Olimpisko spēļu uzvarētājiem dāvāja no savvaļas olīvkoku zariem pītus vainagus. Olīvkoks vienmēr Vidusjūras tautām bijis ļoti vērtīgs – tā augļiem bija tajā laikā nepārspēta barības vērtība, izspiesto eļļu lietoja gan pārtikā, gan reliģiskos rituālos, gan medicīnā, gan ķermeņa kopšanai, pildīja lampās namu un tempļu apgaismošanai. Pats koks bija lielisks kurināmais, interesantās faktūras dēļ to tagad lieto arī mēbeļu ražošanā. Augļu kauliņi ir labs kurināmais, mūsdienās arī no tiem spiež eļļu, lapas der gan lopbarībai, gan kā ārstniecības augi, un pat eļļas spiešanas procesa atlikumus izmanto medicīniskajā un kosmētiskajā rūpniecībā.
22.01.2021.