„Var tikai apbrīnot to uzņēmību un čaklumu, ar kādu Ausma pērļo rotas, apmeklē rokdarbu pulciņu, arī dzied ansamblī, un to visu savos gados! Viņas skaistie darbiņi tikuši izvietoti arī izstādītē, kur varēja pārliecināties, cik smalks darbs tajos ielikts!" tā laikrakstam „Stars" mārcēnietes AUSMAS KRIŽANOVSKAS aktīvo darbošanos raksturoja kāda mūsu lasītāja pa tālruni, mudinot pastāstīt par enerģisko kundzi laikrakstā.
Ausma, mūs sagaidot, labprāt izrāda dažādās tehnikās un krāsu variācijās darinātās pērļu kaklarotas, rotu komplektus ar rokassprādzēm un auskariem, gredzenus, brošas, šallīšu gredzenus. Skaistu akcentu var atrast gan ikdienas gaitām, gan svētku reizēm. No pērlītēm top pat kaklasaites puišiem un aptamborētas „Lieldienu oliņas" – tās uztamborē uz veikalā nopērkama maketiņa.
– Eju uz rokdarbu pulciņu, ko vada Vanda Podiņa. Ko jau mums jaunu parāda, to cenšamies taisīt. Pēdējo reizi ierādīja gredzenus šallītēm, vēl jau jāiemācās stingrākus izgatavot, bet sava versija sanāk. Nodarbībās katrs dara, ko grib un kas labāk patīk. Vadītāja pārzina filcēšanu, knipelēšanu, aušanu, šūšanu – visu, visu. Man pašai vislabāk patīk pērļošana, pa vidam arī paadu, patamborēju, – pastāsta Ausma. Viņa atminas, ka pirms vairākiem gadiem uz rokdarbu pulciņu viņu aizvilkusi kaimiņiene – „Iesim, paskatīsimies!". Tā tik viss sākās, bet tagad jau ir kā slimība. Kad vien ir brīvāks brīdis, mājās kaut ko izgatavoju. Pirms sāku apmeklēt pulciņu, iepriekš jau arī bija interese par rokdarbiem. Bērnībā dikti daudz izšuvu un tamborēju, adīt mamma mazāk mācīja, bet ar laiku jau arī to. Tagad jau ir tik daudz visa kā no rokdarbiem, ka man jau saka, lai eju uz tirgu pārdot, bet es nemāku. Labāk darinu pati sev, apdāvinu draugus un tuvākos. Ar ansambli daudz braukājam uzstāties, tad patīk ko nebūt skaistu uzlikt. Tā pa starpai bērniem, mazbērniem zeķes, jaciņas adu – visu ko.
Ausma Križanovska secina – kamēr bērni bijuši mazi, tad citu darbu pieticis, tāpēc rokdarbi atlikti malā. Taču, kopš aizgājusi pensijā, tam var vairāk nodoties. – Kā aizgāju pensijā, aktīvi apmeklēju dažādus pulciņus. Sākumā arī dejoju dāmu dejās, spēlēju teātri, bet sāka klapēt sirsniņa, un daktere noliedza dejot, savukārt teātra pulciņš diemžēl izjuka. Tā man palika rokdarbu pulciņš un ansamblis „Labākie gadi". Ko darīt pietiek, un es tiešām nesēžu mājās. Tagad pat, aprīlī, visas nedēļas nogales jau pilnas, jo tad jābrauc ar ansambli uz skati, tad – uzstāties, – teic Ausma Križanovska.
Ausmai ir divi dēli, lieliska vedekla, divi mazbērni un mazmazbērns. Arī ģimenīte ir aktīva dzīvesveida piekritēja un gan labprāt apciemo Ausmu, gan kopīgi visi dodas ceļojumos: – Izceļojusies esmu gana, jo bērni vispār nesēž mājās. Viņi tik izdomā un saka: „Laižam! Kur tevi aizvest?"
Bērni ir prom Cēsu pusē, bet vismaz tepat Latvijā. Tā jau gandrīz vai katru nedēļas nogali brauc ciemos, un tad mēs dodamies dzīvē.
Ausmas dzimtā puse gan ir Cesvaine, viņa ir no Aizkujas. – Iegrozījās tā, ka sāku strādāt par pavāri Cesvainē, pārgāju uz Madonu. Tad man mamma saslima un vajadzēja pie viņas pārcelties, palīdzēt. Tā no darba aizgāju, bet nebija jau tas ilgi. No jauna bija jāmeklē darbs. Man atradās vietiņa Mārcienā. Tepat sapazinos ar vīru, saprecējāmies, nodibinājām ģimeni, un kopš 60. gadiem esmu šeit.