Pastmarku, krūzīšu, magnētu, monētu, grāmatu kolekcijas, un tā varētu skaitīt vēl daudz. Cilvēki kolekcionē kaut ko senu, citādāku, tādus priekšmetus un lietas, kas sniedz atmiņas.
Par to ir pārliecināta arī Aija Klimoviča, un savu kolekciju viņa sauc par atmiņām.
– Mācoties apmēram ceturtajā klasē, radās interese par zīmējumiem un dažādajām bildēm, kas bija uz aploksnēm. Tajā laikā rakstīt vēstules un sūtīt apsveikumus bija lielā cieņā. Bieži saņēmām vēstules, zīmējumi bija aizraujoši, un sāku tos līmēt kladēs, – atceras Aija. – Manuprāt, bērni tajā laikā bieži izvēlējās veidot savu kolekciju. Atceros, ka krāti tika gan konfekšu papīri, gan markas. Katrs kolekciju veidoja pēc savām iespējām. Bērni, kuri nāca no situētām ģimenēm, kolekcionēja dārgākas lietas, bet katra no tām bija īpaša. Tajā brīdī manas klades ar attēliem no aploksnēm bija kolekcija, bet šobrīd tās ir atmiņas. Un visi, kas kaut ko kolekcionē, dara to, lai saglabātu atmiņas. Piemēram, cilvēki krāj magnētiņus no vietām, kur ir viesojušies. Tas ir tāpēc, lai, skatoties uz tiem, atcerētos, kur ir bijuši, kā tur gāja, spilgtākos brīžus. Tāpat ir arī ar manām kladēm. Tās skatoties, es atceros savu bērnību.
Arī šobrīd kolekcionēšana joprojām ir cieņā. Daudzi sāk kolekciju no jauna, citi to turpina. Katrā dzīves posmā ir bijis kas citādāks un īpašs, ko gribas saglabāt, parādīt citiem un atcerēties, kā tad bija pirms daudziem gadiem.
– Augu Padomju Savienībā. Radi un draugi dzīvoja visā tās teritorijā. Vienīgais saziņas veids tajā laikā bija vēstuļu sūtīšana. Šobrīd ir vienkāršāk – svētkos apsveic, nosūtot īsziņu vai e-pastu, lai uzzinātu, kā klājas draugiem un radiem, sazvanāmies. Tajā laikā mobilo telefonu nebija, arī interneta. Sūtījām apsveikuma kartītes un vēstules, –
stāsta Aija Klimoviča. – Tā kā vēstules nāca no dažādām vietām, uz tām bija dažādi attēli. Tie attēloja gan svētkus un notikumus, gan katras vietas, republikas arhitektūru, sporta notikumus un kultūras dzīvi. Latviju bieži raksturoja aktieri, piemēram, Elza Radziņa, Vija Artmane. Tāpat bija arī rakstnieki un dzejnieki – Rainis, Eduards Veidenbaums. Šobrīd tā ir mūsu valsts vēsture, klasika. Caur šīm aploksnēm tika popularizēta katra republika, arī Latvija. Ir saglabājies attēls, kurā attēlots pāris tautastērpos. Attēli kalpoja arī kā jaunas informācijas gūšanas avots. Mācījāmies augus, dzīvniekus, putnus. Iepazinām arhitektūru, ievērojamas vietas. Reizēm tie man noderēja zīmēšanas stundās. Izvēlējos kādu zīmējumu un pēc tā pildīju mājasdarbus. Attēli nāca sērijās. Arī kladē līmēju atbilstoši sērijām. Sūtot vēstules, vienmēr rūpīgi izvēlējāmies attēlus uz aploksnēm. Vispirms centāmies atrast attēlu, kas raksturoja tieši mūsu valsti, lai tās vārds izskanētu arī tālāk plašajā Padomju Savienībā un redzētu, cik skaisti ir pie mums. Bērnībā neaizdomājos, ka pie katra attēla vajadzētu pierakstīt gadu. Tad svarīgi bija, ka tik attēls. Tagad būtu interesanti zināt, kas kurā gadā bija aktuāls.
Skolas laikā bērni mainījās ar dažādām lietām. Kāds, kas krāja markas, tās labprāt iemainīja pret konfekšu papīriem. Aija, lai iegūtu attēlus no aploksnēm, mainīja tos pret markām.
– Kad saņēmām vēstules, ļoti uzmanīgi virs tvaika lipinājām nost markas, lai skolā tās iemainītu pret sev vajadzīgo. Gadījās arī kādu marku iemainīt pret attēlu, kurš jau bija ielīmēts manā kladē, jo attēlu bija tik daudz, ka nevarēja visu atcerēties. Jau iegūtās bildes varēja mainīt tālāk, bet no klades izgrieztajām vairs nebija tā vērtība. Arī maiņas process bija interesants. Nevarējām tā vienkārši starpbrīžos stāvēt un runāties, skolā bija savi noteikumi. Maiņa notika telpā, kur gājām mazgāt rokas, – Aija pastāsta.
Aijai ar attēliem ir piepildītas divas klades. Tajās ir vairāk nekā 1000 dažādu bilžu. Ir saglabājusies kaste, kurā stāv daudz nesalīmētu bilžu. Šo kolekciju Aija labprāt turpinātu arī tagad, bet atzīst, ka vairs nav atrodamas aploksnes, kuras rotātu attēli.
Turpina Aija: – Tajā laikā aploksnes tiešām bija krāšņas, šobrīd tās ir ļoti vienkāršas. Lai cik ļoti vēlētos turpināt savu kolekciju, tas nav iespējams. Aploksnes ir pieejamas, bet uz tām nav attēlu. Atceros, ka pirms daudziem gadiem uz garajām aploksnēm vēl tika drukāti attēli. Bija laiks, kad klades gribēju sadedzināt, bet bērni mani pārliecināja, ka tomēr jāsaglabā. Bērniem bija interesanti ielūkoties manā bērnībā, apskatīt kādu daļu no vēstures. Kad paaugsies mazbērni, arī viņiem tās parādīšu. Manuprāt, tajā laikā arī mākslinieki tika vairāk novērtēti, viņiem bija vairāk darba, un noteikti arī bija lielāka interese tālāk mācīties sfērā, kas saistīta ar mākslu. Zīmēja apsveikuma kartītes, zīmējumus uz aploksnēm. Tie bija mākslinieciski, acīm baudāmi. Šobrīd var tikai atcerēties un priecāties, parādīt, cik skaisti bija arī tajos laikos. Tāpēc, ka tagad vairs nekā tāda nav, šiem attēliem ir vērtība, vismaz vēsturiska.
03.04.2020.