Varētu šķist, ka mūsdienu bērniem un jauniešiem visas durvis ir vaļā un jebkādas iespējas – pieejamas. Tomēr nereti lauku nostūros tā nepavisam nav, tādēļ vietējie novērtē katru jaunu iniciatīvu. Tā Liezēres un Kusas iedzīvotāji var priecāties par ANCES ABRAMOVAS vadītajām mūsdienu deju nodarbībām, kuras vadīt viņa aizsākusi pilnīgi brīvprātīgi.
– Jau otro gadu Liezēres pamatskolā vadu mūsdienu deju nodarbības. Šis darbs aizsākās brīvprātīgi, bet ar šo mācību gadu tiku oficiāli pieņemta darbā gan Liezērē, gan Kusā. Liezēres pamatskola ir vieta, kur pati guvu pirmos dejas iespaidus, kad, tur mācoties, apmeklēju pulciņu pie Līgas Kubas. Tad turpināju dejot Vecpiebalgas vidusskolā pie skolotājas Žannas Otersones. Kad šīs skolas pabeidzu, pietrūka dejošanas, uzstāšanās. Neviļus iedomājos, ka manā Liezēres pamatskolā jau kādu laiku nenotiek deju nodarbības. Nolēmu, ka varētu brīvprātīgi pieteikties, lai pamēģinātu, kā tas ir – mācīt dejas. Tā nu man atļāva pasniegt nodarbības pirmajām četrām klasēm. Pagaidām es sevi uzskatu par iesācēju, bet tas nešķiet svarīgākais, galvenais, lai bērniem patīk. Viņi vienmēr mani sagaida ar prieku, samīļo, pastāsta, kas jauns, – teic Ance Abramova.
Viņa atklāj, ka nodarbības cenšas veidot tādas, lai bērniem būtu interesanti. Dalībnieki tajās ne tikai mācās dejas priekšnesumiem, bet viņiem tiek arī ļauts pašiem improvizēt, dažreiz tiek uzspēlētas spēles. Ance pauž: – Man nav konkrēta stila, kādā deju mācu. Manuprāt, mūsdienu deja nav ieliekama kaut kādos rāmjos. Tā ir brīvā stila deja, kas veidojas no emocijām, izjūtām. Tieši tas mani piesaista šajā dejā – neierobežotība. Vislielākais gandarījums ir tad, kad pēc nodarbības bērni atzīst, ka viņiem ļoti patika. Vēl prieku rada, ja pēc uzstāšanās skatītāji no malas pasaka kādu labu vārdu.
Līdz ar hobija ievirzīšanos profesionālākā gultnē Ance šajā mācību gadā izlēma iestāties RPIVA Madonas filiālē, kur studē pedagoģiju.
– Ja vien šobrīd notiekošās reformas to neliegs, ceru kļūt par pirmsskolas skolotāju, lai pēc tam strādātu kādā no Madonas bērnudārziem. Pašlaik situācija ir diezgan satraucoša, jo nav zināma Madonas filiāles nākotne. Ja filiāli likvidēs un nevarēšu pabeigt studijas, man viss diemžēl sagriezīsies par 180 grādiem – nevarēšu ne pasniegt deju nodarbības, ne strādāt bērnudārzā, ne strādāt ar bērniem. Man un pārējām studentēm ir ļoti svarīgi, lai varam pabeigt iesākto šeit, Madonā. Ļoti gribētos just atbalstu arī no novada vadības, jo pagaidām tas, ko dzirdam no plašsaziņas līdzekļiem, neizklausās iepriecinoši. Ļoti negribētos domāt par braukšanu uz ārzemēm. Tomēr, ja Madonas filiāli likvidēs, politiķi kārtējo reizi pierādīs, ka viņi nedomā par jauniešiem, kuri grib dzīvot un darboties savā pilsētā. Man darbs ar bērniem patīk – tas nav viegli, bet laikam tomēr tas ir mans aicinājums.
Anci noteikti var dēvēt par Liezēres patrioti, to apliecina arī tas, ka iedzīvotāji jau trešo gadu viņu nominējuši pasākumā „Mirdzi, zvaigzne!" kā gada jaunieti Liezērē. – Liezērē tiešām dzīvo un darbojas diezgan daudz jauniešu. Domāju, tas ir tāpēc, ka Liezēres pusē ir iespējams piedalīties dažādās sporta un kultūras aktivitātēs. Jaunieši ir uzņēmīgi, dejo tautas dejas, sporto, piedalās sacensībās, konkursos un dažādos pasākumos. Arī pati dejoju Liezēres tautas deju kolektīvā. Lai arī dzīvoju Madonā, Liezēre man ir tuva tāpēc, ka bērnībā dzīvoju Liezēres pagasta Ozolos, tur dzīvo arī manas vecmāmiņas un radinieki. Jau vairākus gadus ar ģimeni Ozolos rīkojam vasaras sporta spēles, kas ir viens no gada gaidītākajiem notikumiem Liezēres pagastā. Tur ir manas otrās mājas, es tur jūtos kā savējā, – secina Ance Abramova.
Viņa ir biedrības „Vidzemes Sporta atbalsta centrs" biedre un, organizējot sporta spēles, labprāt strādā komandā. Ance pastāsta: – Mēs sanākam kopā, plānojam, kādas būs disciplīnas, norise, uzrunājam sponsorus, tiesnešus, brīvprātīgos, kas palīdz. Un tad jau kaut kā automātiski tie pienākumi sadalās. 2013. gadā organizējām arī Liezēres slēpojumu, ko gribējām iedibināt kā tradīciju. Pasākums izdevās, pirmajai reizei bija negaidīti liela atsaucība. Diemžēl slēpojumu neizdevās iedibināt kā tradīciju, jo ziemas mums ir tādas, kādas nu tagad ir… Joprojām neesam padevušies un arī šogad plānojam noorganizēt slēpojumu. Ceram uz to labāko!
27.01.2017.