Trīs dokumentāli stāsti par trim unikāliem cilvēkiem un arī viņu otrajām pusītēm – tā īsumā varētu raksturot dokumentālo videointerviju projektu „Balto Matu Stāsti", ko pagājušā gada nogalē ar Kultūras ministrijas un Valmieras novada fonda atbalstu īstenoja biedrība „Melnais Piens" sadarbībā ar Madonas Valsts ģimnāziju (MVĢ).
Kopš pērnā gada septembra filmēšanas grupa, kuras sastāvā bija biedrības „Melnais Piens" pārstāvis Lauris Krievs, Vidzemes TV operators Kārlis Kumsārs, MVĢ skolēni Dairis Virkstenis un Aleksandrs Ezeriņš, kā arī šo rindu autors, apmeklēja gleznotāju un virpotāju Jāni Ruņģi un viņa kundzi Veltu, Madonas pilsētas 1. vidusskolas sporta skolotāju un ilggadēju slēpošanas un biatlona, kā arī florbola treneri Egilu Ziņģīti un viņa kundzi Rutu, kā arī Madonas slimnīcas otolaringoloģi Mariju Kokari un viņas dzīvesbiedru Bruno, un tā tapa trīs dokumentālo filmu pilotprojekta sērijas, kuras pilnā to garumā ir iespējams noskatīties: https://www.facebook.com/baltiemati/ un https://www.youtube.com/channel/UCSd2e9LgZFbLeSMW7gTqRZg.
Senlolota iecere
Biedrības „Melnais Piens" pārstāvis un projekta vadītājs Lauris Krievs atzina, ka ideja par interviju cikla izveidi viņam radusies jau labu laiku iepriekš – vēl dzīvojot un strādājot ārvalstīs, kur viņam sanāca nodarboties ar intervēšanas procesu specifiskā jomā. Iecere par dokumentālo interviju filmēšanu laika gaitā nekur nepagaisa, un pēc atgriešanās Latvijā, sākot darbu MVĢ, kur Laurim tika piedāvāts vadīt multimediju pulciņu, viņš sastapās ar domubiedriem, kuri būtu gatavi palīdzēt šajā procesā. Protams, šāda projekta realizācijai bija nepieciešams arī materiāls atbalsts, ko biedrība guva no Valmieras novada fonda, kura kūrētajam projektu konkursam „Vidzemes NVO iniciatīvas Latvijas simtgadei" tika iesniegts projekts par dokumentālo interviju ciklu.
– Patlaban projekts ir realizēts. Par to, cik veiksmīgi, lai spriež filmu skatītāji, taču manis paša izjūtas šobrīd ir kā pēc ļoti labi padarīta darba. Laba ne tādā izpratnē, ka ir sanācis kvalitatīvs audio un video materiāls, bet tajā, ka saturiski personas, kuras intervējām, ir cilvēkus uzrunājušas, par ko liecina arī visai labā atsaucība, jo filmu skatījums vietnē facebook.com ir mērāms tūkstošos, kam sākotnēji, sākot darbu pie šīs idejas īstenošanas, es pat nebūtu ticējis. Projekta tēma ir komunikācijas veicināšana starp jauno un veco paaudzi. Manuprāt, tā ir ideāla kombinācija, jo vecāka gadagājuma cilvēks spēj pateikt daudz tāda, ko jaunietis, īpaši vidusskolas vecumā esošs, grāmatā neizlasīs un internetā neieraudzīs. Jaunieši to nezina un vienkārši nespēj zināt, – vērtēja Lauris Krievs.
Jautāts, vai ir vēlme šo projektu ar jau uzaudzētajiem pieredzes muskuļiem turpināt, Lauris Krievs atzina, ka noteikti vēlētos to darīt, taču tas nav tikai no viņa viena paša atkarīgs. Kā papildu grūdiens neapstāties pie iesāktā ir vērtējams arī projektam pagājušajā nedēļā „Nevalstisko organizāciju atbalsta programmas 2016" izvērtēšanas konferencē Kuldīgā veltītie atzinīgie vārdi.
Vienkārši par sen zināmo
Projekta operators Kārlis Kumsārs atzina, ka viņu gan darba procesā, gan vēlāk, jau skatoties gatavo materiālu, visvairāk uzrunājušas pašas izvēlētās personības.
– Var tikai apbrīnot šo cilvēku spēju pateikt it kā sen zināmu lietu, taču to formulējot tā, ka tevi tas acumirklī aizķer un paliek atmiņā. Piemēram, Egils Ziņģītis intervijā runāja par trenera būtību, ka treneris nav cilvēks, kurš no tevis nemitīgi tikai prasa sportisko rezultātu, – treneris ir cilvēks, kurš ar tevi strādā – un ne tikai ar taviem muskuļiem, bet arī ar galvu. Un tas nav stāsts tikai par treneriem. Visi intervētie bija personības ar bagātīgu saturu, un filmas veidotāju galvenais izaicinājums ir saskatīt viņos šo sāli un dabūt ārā. Arī pašam kā operatoram, ja runā par izaicinājumu, palika vairākas nepiepildītas lietas. Daudz kas palika nerealizēts, jo bija jāstrādā limitētā laikā. Šādos gadījumos uz lietām jāraugās pragmatiski un nevar nodoties pārāk augstiem lidojumiem, jo pretējā gadījumā var nepagūt nolaisties uz zemes, – savā pieredzē, piedaloties dokumentālo filmu cikla filmēšanā, dalījās Kārlis Kumsārs.
Paaudžu saikne
MVĢ 12. klases skolnieks Dairis Virkstenis, kas projekta laikā bija iejuties intervētāja un arī filmu montētāja ādā, neslēpa, ka viņam šī bijusi pirmā nopietnā pieredze, intervējot cilvēkus
– Sākotnēji biju diezgan uztraucies un nebiju pārliecināts, vai spēšu pietiekami ātri reaģēt uz dažādiem pavērsieniem sarunā, vai varēšu interviju noturēt interesantu gan intervētajam, gan tam cilvēkam, kurš jau vēlāk skatīsies filmu, taču ar katru interviju guvu aizvien lielāku pārliecību, jo netrūka arī cilvēku, kuri palīdzēja ar saviem padomiem. Ja raugās, ko pats esmu no visa šī procesa ieguvis – tā ir citu cilvēku sniegtā perspektīva par daudziem jautājumiem. Visus trīs intervējamos, atskaitot Egilu Ziņģīti, kas pāris gadu bija mans sporta skolotājs, zināju virspusēji, taču, vairākas stundas ar viņiem runājot par dziļākiem, plašākiem jautājumiem, tu gūsti priekšstatu par to, kādi notikumi un procesi ir viņus veidojuši agrāk un kā viņi dzīvo šajā – modernajā –
pasaulē. Tas ļauj arī pašam aizdomāties par sevi un savu nākotni, kā arī izvēlēm, kas dzīvē noteikti būs veicamas. Jauniešiem brīdī, kad tev šķiet, ka visu spēj un proti, šādi jautājumi parasti prātu nenodarbina. Mēs vairāk dzīvojam ar domu, ka viss ir tā, kā tam jābūt, taču gadās, ka dzīve tomēr tevi pielauž, un tie ir tie brīži, kad tev nepieciešams padoms. Parasti tie ir vecāki un skolotāji, kuri tevi jau labi pazīst, taču, manuprāt, vērtīgs ir arī to cilvēku viedoklis (kā mūsu projekta gadījumā), kuri tevi nepazīst, taču spēj paust dziļas idejas, – pastāstīja Dairis Virkstenis, piebilstot, ka bijis ļoti patīkami vērot, kā viņa vienaudži skolā ar padziļinātu interesi skatījās filmas. Tas ļāvis izjust zināmu lepnumu par to, ka pats piedalījies šī projekta īstenošanā.
Tiem, kuriem līdz šim nav izdevies noskatīties „Balto Matu Stāstus", vēl ir iespēja to izdarīt ne tikai interneta dzīlēs, bet arī līdz 1. martam – mājīgajās Madonas novada bibliotēkas lasītavas telpās.
17.02.2017.