Pavasara elpas tuvošanās mudina sapurināties pēc ziemas miega, izkustēties un doties dabā. Par madonieti MATĪSU KALNIŅU pavisam noteikti var teikt, ka pēc šādas receptes viņš dzīvo ik dienu, arī pensijas vecumā novērtējot sabiedrisko aktivitāšu un izvingrošanās nozīmīgumu.
Matīss ir viens no nedaudzajiem stiprā dzimuma pārstāvjiem, kas cītīgi apmeklē Madonas pilsētas pensionāru biedrības vingrošanas nodarbības, vēl jo vairāk – viņš ir šīs grupas vecākais, kas atbild par apmeklētāju kopā saturēšanu un gara uzturēšanu, lai fitnesa zāli neviens nepamestu novārtā. Matīss Kalniņš pastāsta: – Lai noturētu veselību un pašsajūtu, izdevās panākt vingrošanas grupas izveidi, to vada trenere Tekla Reinika – viņa ir mūsu atradums. Liels paldies sporta centra ļaudīm, kas ir ļoti atsaucīgi. Pēdējos gados tik pozitīvu attieksmi daudz nav sanācis izjust. Prieks, ka cilvēki nāk, ļoti nopietni darbojas, arī visu pagājušo vasaru apzinīgi nāca vingrot. Tāda attieksme man patīk, bet vieglprātīgas idejas, aktivitātes mani nevelk. Es arī pats eju vingrot ar konkrētu mērķi, jo man to vajag. Kustībai ir liela nozīme, to ļoti labi jūt. Mūsu dzīvesveids jau nav kādreizējais, kad bija fiziski jāstrādā. Tagad vairāk nosēžam, tāpēc jārod iespējas izkustēties.
Ar savu enerģisko dabu un možo optimismu Matīss Kalniņš ir arī aktīvs Madonas pensionāru biedrības biedrs, tāpat kā koordinators vēl no vecajiem laikiem pa reizei darbojas Latvijas Agronomu biedrībā. Kāpēc viņu saista darbošanās sabiedriskā, brīvprātīgā kārtā? Matīss Kalniņš skaidro: – Tādējādi daudz iegūstu pats un arī citiem varu labumu dot. Ja kopā darbojas, var panākt ārkārtīgi daudz. Tā vienmēr ir bijusi mana morālā vēlme, ka nevēlos sev līdzās redzēt nevienu nabagu, ubagu, miskastnieku. Bet, ja viņi tādi ir, arī es pie tā esmu vainīgs kā sabiedrības loceklis.
Jāpiekrīt, ka vidi sev apkārt jau cilvēks veido pats. Ja līdzās ir domubiedri, aktīvi un idejām bagāti cilvēki, arī pats neierūsēsi. Matīss Kalniņš piebilst: – Ļoti svarīgi ir iet cilvēkos ar optimismu un pozitīvu attieksmi – kā attieksies pret citiem, to saņemsi arī pretī.
Ikdienas bagātināšanai pensionāru biedrības biedri regulāri organizē dažādus pasākumus, vērtīgas tikšanās, brauc ekskursijās, uz teātra izrādēm, kultūras pasākumiem. Savukārt Matīsa pārziņā vēl ir palīdzēt pensionāriem ar informācijas tehnoloģijām saistītos jautājumos.
– Pirms laiciņa liela daļa biedru nemācēja izlasīt īsziņas, bet tagad jau prot. Ne tik daudz, ka es viņus iemācīju, bet dzīve piespieda – biedrības paziņojumus centāmies sūtīt tieši īsziņās, tad arī cilvēks pamazām nezināmo apgūst. Kaut lēnām, bet arī pensionāriem jāiet laika garam līdzi. Ja vien ir kādi izglītojoši kursi, pats noteikti piesakos un labprāt apgūstu ko jaunu. Uz priekšdienām gribētos palīdzēt apgūt e-pasta sūtīšanu, lasīšanu, lai biedriem ir plašāka pieeja informācijai. Bet pats pa internetu ilgi cenšos nebradāt – zinu, ko man vajag, ātri izlasu un izdaru, – pauž Matīss Kalniņš.
Viņš secina, ka pēc būtības tomēr ir vienpatis, bet gluži tikai mājās sēdēt arī nepatīk. Tāpēc ar savu skanīgo balsi Matīss papildina vīru kora „Gaiziņš" un kora „Madona" dziedātāju rindas.
Savukārt par savas dzīves lielo mīlestību viņš sauc dabu un augu valsti – šajā jomā visu mūžu arī nostrādāts, par agronomu.
– Pēc 8. klases sāku mācīties Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, kur skolotājas lielākā daļa bija kaucmindietes, tas visu izsaka, arī viņu vīri zemgalieši – kārtīgi veči. Varbūt bija grūti, bija daudz jāmācās un ļoti daudz jāstrādā, bet šādā prasīgā vidē jutos labi. Domāju, to iemācīja jau mani vecāki, kas bija sirsnīgi, bet arī prasīgi – tā, kā vajag. Tālāk mācījos Lauksaimniecības akadēmijā, studiju laikā pastrādāju Jelgavā, Meliorācijas institūtā. Pēc agronoma specialitātes iegūšanas darba gadi lielākoties pagāja Madonas apriņķī, augu karantīnas inspektora amatā. Pēdējos gados iestādes mazliet mainījās; tad strādāju Valsts augu aizsardzības dienestā (VAAD). Sevišķi jāizceļ VAAD Nacionālā fitosanitārā laboratorija, kur ļoti daudz varēja iemācīties, un tas palīdzēja labāk veikt savu darbu, kā arī daudz apguvu no saviem klientiem dārzkopībā, laukkopībā, dendroloģijā un mežu jautājumos. Sevišķi pēdējos darba gados, atļaušos teikt, šķiet, biju nejaukākais inspektors, lai gan protokolus nemācēju sastādīt. Bet savu panācu. Jāprot ar cilvēkiem sarunāties un jābūt cilvēcīgam, bet savs arī jāpanāk, – par darba gaitām atklāj Matīss Kalniņš. Viņš atzīst, ka inspektora darba daļa viņam mazāk gājusi pie sirds, jo lielākā interese un rūpes jau bija par augiem, zaļo dabu.
Arī tagad Matīss Kalniņš turpina sekot līdzi aktualitātēm šajā jomā, ir mazliet dabas vērotājs un iekopj arī savu mazdārziņu. – Esmu jau pamazām sācis dārza darbus, bet ļoti vēl jāseko līdzi laikapstākļiem. Ja zeme atļauj, pagaidām var sēt burkānus, dilles, auzas. Mazdārziņā šo to izaudzēju savām vajadzībām. Patīk arī puķes, audzēju pārsvarā narcises, gladiolas. Tīri tā – skaistumam un lai dāmas varu svētkos apsveikt, – viņš smaidot noteic.