Aizvadītajā nedēļā Ļaudonas pagasta bibliotēkā mākslas un kultūras cienītājus pulcēja tikšanās ar mākslinieci IRĒNU SKUDRU-KLUŠU. Pati viņa sevi uzskata par skolotāju pēc būtības, un arī Madonas pusē viņu plašāk pazīst kā pedagogu; tomēr arī radošā dzirksts Irēnā sakņojas jau kopš bērnības, un šīs jomas dzīvē gājušas rokrokā.
Pasākuma pirmajā daļā notika iepazīšanās ar krāsu saspēlēm mākslinieces gleznu personālizstādē, savukārt otrajā daļā – ar Saulcerītes Vieses grāmatu „Dieviena", kas tēlaini apraksta Gaiziņkalna apkārtni. Ne velti – arī literatūra, dzeja un daba Irēnai ir tuvi.
Irēna Skudra-Kluša dzimusi un augusi Pļaviņās, tomēr arī Madonas pusē ir viņas ģimenes saknes. Pēc 30 darba gadiem Aizkrauklē 50 gadu vecumā viņa pieņēmusi pārdrošu lēmumu pamest cienījamu darbu, iestrādnes un plašo paziņu loku, lai dzīvi pārceltu uz Kalsnavu. Kopā ar otro vīru Aivaru Klušu abi saimnieko „Kamenēs" un ir iekopuši senlietu muzeju, kurā apskatāma dažāda tehnika, sadzīves un citi vēsturiski priekšmeti. Par šo aizraušanos Irēna Skudra-Kluša teic: – Tādu trako ir daudz, bet mēs starp viņiem laikam esam vieni no trakākajiem, jo krājums ir ļoti apjomīgs. Šovasar vēl tiks pabeigta smēde, kas būs jaunākais apskatāmais objekts. Apgūstot projektu vadību, vajadzēja uzrakstīt biznesa plānu, ko uzrakstīju muzejam. Izkalkulēju, ka, lai varētu darboties ar ienākumiem, nedēļā būtu vajadzīgi 30 apmeklētāji. Tas nav reāli. Kurš muzejs vai kultūras iestāde vispār mūsdienās nes peļņu? Bet vismaz ir skaisti un mums interesanti.
Šo vasaru Irēna Kluša-Skudra saista arī ar došanos pelnītā atpūtā; jau iepriekš veselības dēļ vajadzējis pārtraukt darbu Madonas bērnu un jauniešu centrā. Māksliniece smaidot noteic: – Acīmredzot, ir attiecīgais vecums, kad arī sāku slimot. Domāju, tas viss bija no stresa, arī braukāšana no Kalsnavas uz Madonu deva savu. Tagad dzīvoju mierīgi. Gribētos jau man tai pedagoģijā turpināt darboties, jo man tas pat zvaigznēs ir ierakstīts. Kolēģe uztaisīja astroloģisko karti – nu učene, nu! Visu dzīvi man tāpēc bijis neērti, ka mani par mākslinieci uzrunā, jo tā īsti nejūtos.
Tomēr arī mākslas joma Irēnai līdzi gājusi visu dzīvi – viņa šādā vidē uzaugusi jau kopš mazotnes. Gan tēva brālis strādājis pa mākslas līniju, gan tēvs Linards bijis mākslinieks, apgleznotājs – autodidakts. – Vēl joprojām savā ievērojamajā vecumā viņš aktīvi glezno. „Ja es negleznošu, es sajukšu prātā!" viņš saka. Un tā arī ir – cilvēkam kaut kas ir jādara, – uzsver Irēna Skudra-Kluša. Kad mazliet paaugusies, tētis viņai sācis ierādīt gleznošanu, ņēmis arī līdzi makšķerēt uz Aivieksti, savukārt vasaras bērnībā pagāja pie vecmammas, kur visapkārt meži. Lai gan daba un dabaszinības viņu vienmēr saistījušas, šai jomā tomēr nejutusies tik spēcīga. Tādēļ pēc Pļaviņu vidusskolas beigšanas izmācījusies Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā par vides mākslinieci. Vēl padomju laikos Irēna toreizējās
Stučkas pionieru namā mācīja floristiku, vēlāk piedalījās Aizkraukles mākslas skolas nodibināšanā, kur arī nostrādāja līdz 2005. gadam, kad atnāca uz Madonas novadu. Irēna absolvējusi arī Daugavpils Universitāti, Mākslas un dizaina katedru.
Nupat agrā pavasarī Irēna Skudra-Kluša ar jubilejas izstādi Aizkrauklē atzīmēja savu 60, kā arī meitas Ievas pusapaļo 35 gadu jubileju. Māksliniece atceras, ka pirmo reizi viņas gleznas izstādītas 1979. gadā, taču, kad pēc gada piedzimusi meitiņa, gleznošana mazliet atlikta malā.
– Kad jau Ieva bija paaugusies, varēju nodoties gleznošanai. Mani vienmēr ir interesējis gleznošanas process, tas dvēseles stāvoklis, kas rodas – tā ir kā meditācija, kad aizmirsti pat, cik ir pulkstenis un ka tev gribas ēst. Tā vien dzīvojies ar krāsām. Ne velti tagad ir krāsu terapija, un varbūt arī tas man visu dzīvi ir palīdzējis. Nebiju tā domājusi, bet gleznās ļoti daudz dominē zaļais. Kā zināms, tā ir veselības krāsa, un, domāju, gleznās skatoties, palīdz arī tas. Katrā ziņā, galvenais gleznās ir emocijas, – akcentē Irēna. Nereti viņas gleznas top it kā rotaļājoties. Piemēram, izstādē Ļaudonas bibliotēkā apskatāma glezna „pikseļu tehnikā", citas gleznas rāmis darināts no durvīm un arī apgleznots reizē ar gleznu. Iespējams, izstādes kopīgais motīvs ir daba, kas dominē mākslinieces darbos un ikdienā, taču darbu tehnika ir tik dažāda, ka varētu šķist – gleznojuši dažādi mākslinieki. Irēna Skudra-Kluša secina: – Mani interesē viss – esmu ziņkārīga. Savulaik esmu vadījusi arī floristikas pulciņu, šuvusi mīkstās rotaļlietas, kad atnācu uz Madonu, iecienīta bija pērļošana. Tā ka pamēģināts ir tiešām daudz kas.