Mūsdienās arvien vairāk iepazīstam tādas profesijas un hobijus, kas līdz šim ir bijuši nezināmi un sveši. Mainoties un attīstoties tehnoloģijām, esam spiesti mainīties tām līdzi, bieži vien aizmirstot par savu senču tradicionālo dzīvesveidu. Ļoti priecē, ka mūsu vidū joprojām ir cilvēki, kuri tradicionālās vērtības nelaiž zudumā, bet gan saglabā tās. Tāda ir arī MADARA PUTNA-ZVIRBULE, kas par savām bērnības mājām sauc Mētrienu un bieži ierodas ciemos pie vecākiem no savas tagadējās dzīvesvietas Līgatnes.
– Cibiņu, trauku un citu dažādu priekšmetu izgatavošana no tāss ir ģimenes nodarbošanās, jo to dara arī mans vīrs Kaspars. Tas aizsākās laikā, kad es vēl studēju Mākslas akadēmijā un biju nolēmusi daļu no sava studiju noslēguma darba veidot tieši no tāss, kas senākos laikos bija populārs materiāls Latvijā. Sāku meklēt meistarus, pie kuriem būtu iespējams veidot tāss priekšmetus, bet tolaik tādu amata pratēju bija gaužām maz. Viens kungs, kuru atradu, prasīja diezgan lielu samaksu par izstrādājumiem, kurus gribēju veidot, bet iepazīstināja mani ar savu mācekli Kasparu Zvirbuli, un tā es apguvu šo amatu. Iepazinos ar Kasparu tuvāk, vēlāk mēs apprecējāmies. Tā nu sanāca, ka ne tikai apguvu jaunu nodarbošanos, bet arī izveidoju ģimeni, – stāsta Madara Putna-Zvirbule.
Madara atklāj, ka tāss ir ļoti labs materiāls, no kā veidot dažādus priekšmetus, turklāt tai piemīt antibakteriālas īpašības – senatnē cilvēki izmantoja tāsi, lai izgatavotu traukus, kuros glabāt pārtikas produktus. Tāss arī nelaiž cauri mitrumu, līdz ar to no tās iespējams izveidot traukus šķidrumu uzglabāšanai. Piemēram, senie latvieši šādās tāss cibiņās turēja krējumu, pienu un sviestu.
– Ir divi veidi, kā no tāss uzmeistarot traukus, – izmantojot loksnes vai arī šīs loksnes sagriežot lentēs un veidojot pinumus. Pinumi izdodas ļoti izturīgi, bet arī elastīgi. Pati vairāk nodarbojos ar tāss pīšanu, savukārt Kaspars veido cibiņām vāciņus un pamatu jeb apakšu, jo tur vajadzīgs koks. Tā kā man koka darbi īpaši neiet pie sirds, vairāk darbojos ar pīšanu, – skaidro Madara.
Jāteic, ka ar nepieciešamo materiālu iegūšanu ne vienmēr vedas viegli. Tāsi ir iespējams iegūt tikai reizi gadā, to var ievākt ap Jāņiem aptuveni divu mēnešu ilgā laika posmā. Tieši jūnija vidū tāss ir viegli noņemama no kokiem, un tad jāpagūst savākt tik daudz, lai tās pietiktu visam gadam. Madara un Kaspars nodibinājuši sadarbību ar „Latvijas valsts mežiem", kas viņiem ierāda tās vietas, kur plānotas skrajcirtes, un tad, kad šie koki, kurus paredzēts nocirst, ir nocirsti, viņi drīkst aiziet uz mežu un tos apmizot.
– Arī kaimiņi ir bijuši atsaucīgi. Daudziem ik pa laikam ir bijušas pārdomas, ka mēs uzvedamies kā tādi vandaļi, kuri aiziet uz mežu un saposta bērzus, taču gribu nomierināt cilvēkus, kuri šādi domā. Ja tāsi noņem pareizi un akurāti, koks turpina augt un tam nekāds ļaunums netiek nodarīts. Es, protams, nemudinu ļaudis iet uz mežu un to darīt, bet vietās, kur kokam tāsi noņem, koksne aug izturīgāka un blīvāka. Es labprāt gribētu uzrunāt tos cilvēkus, kuri plāno izcirst bērzus vai zina vietas, kur drīkst no šiem kokiem noņemt tāsi, sazināties ar mums un padot par to ziņu. Varam dažādi vienoties, apmaiņā pret tāsi esam ar mieru piedāvāt kādu no saviem darinājumiem. Mums ir tiešām ļoti noderīgi, ka kāds piedāvā tāsi, – pauž Madara Putna-Zvirbule.
Agrāk tāss izstrādājumi un citas no dabas veltēm gatavotas lietas bija ļoti populāras un pieprasītas ārpus Latvijas robežām, tai skaitā Japānā, bet pēdējā laikā arī latvieši arvien vairāk sāk interesēties tieši par ekoloģiskiem izstrādājumiem un produktiem.
Jautāta, cik daudz izstrādājumu pa šo laiku ir tapis, Madara atbild, ka to nav iespējams precīzi pateikt – darbiņu patiesi ir ļoti daudz. Arī laiks, kas paiet, lai izgatavotu vienu tāss izstrādājumu, ir atkarīgs no tā, ko cilvēks izvēlas veidot un cik nopietni tam pieiet.
– Mēs arī vadām meistarklases un nodarbības, kurās piedāvājam interesentiem apgūt šo arodu. Vidējais laiks ir aptuveni četras stundas, līdz tāss darinājums ir gatavs. Kā jau minēju – vasaras vidū, kad tāss ir tikko noņemta no koka, tā ir mitra un elastīga – tad uzreiz ar to var sākt darboties. Bet, ja tāss ir vairākus mēnešus nostāvējusies, es pirms tāss izmantošanas lieku to mērcēties parastā tīrā ūdenī. Pēc mērcēšanas tāsi iesmērēju ar smēri – bišu vasku, sajauktu ar eļļām. Tad tāss ir gatava izmantošanai. Pēc priekšmetu izgatavošanas tāsi nav nepieciešams īpaši apstrādāt, vienīgi, ja tajā vēlas uzglabāt šķidrumus, tam paredzētos trauciņus ierīvē ar cepamo eļļu.
Ik pa laikam apmeklējam muzeju un mēģinām no tāss izgatavot etnogrāfiskās kopijas, līdz ar to var sacīt, ka nodarbojamies arī ar pētniecisko pusi. Dažreiz idejas trauciņu gatavošanai piespēlē draugi, protams, iedvesmu smeļos arī internetā. Tā kā mana izglītība ir saistīta ar mākslu, nereti gatavoju to, ko saka priekšā sirds, un ļaujos brīvai izdomai, radošumam, – teic Madara.
Madaras vīra tantei un onkulim pieder neliela darbnīca, kurā aplūkojami dažādi tāss izstrādājumi, un interesentiem ir iespējams tajā arī kaut ko uzmeistarot pašiem. Joprojām Madara turpina apmeklēt arī skolas, kurās viņa bērniem gan pastāsta par savu nodarbošanos un tās vēsturi, gan piedāvā skolēniem iemēģināt roku tāss izstrādājumu darināšanā. Kopā ar vīru Madara šad un tad paciemojas arī nometnēs, kuru ietvaros dalībnieki var izgatavot savus tāss izstrādājumus.
26.11.2021.