Rīgas ielā, Madonā, Ziemassvētku gaidīšanas laiks šogad ieguvis īpašu tēlu — zaļu, smaidīgu un ar lielu sirdi. ASTRA KRŪMIŅA kopā ar ģimeni savas mājas pagalmā radījusi Grinču, kurš kļuvis par prieka, sirsnības un kopā būšanas simbolu, pulcējot gan bērnus, gan seniorus un atgādinot par patiesajām svētku vērtībām.
– Savu māju svētkiem dekorējam jau piecus gadus, visi ļoti gaida šo brīdi, un kaimiņi arī apjautājas, kas jauns katru gadu būs. Prasības aug, tā teikt. Ideja par Grinču vienkārši atnāca pati no sevis. Man jau pagājušajā gadā bija doma par viņu, bet svētku laiks jau bija sācies, tāpēc nolēmu atlikt līdz nākamajam gadam.
Filma par Grinču ir manas ģimenes mīļākā filma Ziemassvētku laikā, un es to iesaku noskatīties visiem, tādējādi kliedējot priekšstatu par to, ka Grinčs ir ļauns. Filmā ieliktas vislielākās dzīves patiesības par to, kādiem jābūt īstiem svētkiem, cik maznozīmīgas ir dāvanas, un pati stāsta būtība ir par bērnību, ko varam sasaistīt ar mūsdienu skolu. Bērni ir nežēlīgi viens pret otru, un tas var atstāt sekas. Šīs nežēlības dēļ kādam bērnam arī var nākties „paslēpties kalnā", kā to filmā darīja Grinčs. Šī filma parāda visas svarīgākās vērtības – par to, ka mums vajag mīlestību, vienkārši būt blakus mīļajiem, par to, ka kopā būšana ir pati labākā lieta, par to, ka vajag padomāt, ko pasakām otram cilvēkam. Varbūt kādreiz, neko ļaunu nedomājot, aizvainojam otru, un tas viņam var sāpēt. Īstenībā Grinčs dvēselē bija ļoti labs, Ziemassvētki viņam ļoti patika, bet viņu arī aizvainoja – ar izsmieklu. Un tas notiek ne tikai skolas dzīvē, bet arī starp pieaugušajiem. Mēs par daudz atļaujamies interneta vidē aizvainot citus cilvēkus, pateikt ļoti aizskarošus vārdus, lai gan viņus pat nepazīstam. Varbūt šis liks aizdomāties, – nosaka Astra Krūmiņa.
Grinčs tapis ar ļoti lielu mīlestību. Astra negaidījusi, ka šī tēla veidošana ģimenei izvērtīsies tik interesantā pasākumā.
– Vīrs ļoti labi prot metināt, tāpēc vispirms bija vajadzīga ļoti stabila konstrukcija, ņemot vērā, ka Grinčs stāv ārā. Nebijām gaidījuši tik lielu ažiotāžu – domājām, ka paši un apkārtējie tikai papriecāsies un viss. Vīrs iejutās Grinča tēlā, konstrukcija tika metināta pēc viņa auguma. Tālāk sekoja polsterēšana un apģērbšana, aprūpēšana. Grinčam ir gan zābaki kājās, kā tas pienākas, un pat manas pielīmējamās skrop-
stas. Grinča izgatavošana aizņēma vienu dienu, un tagad viņš mūsu pilsētā ir prieka simbols, – priecājas Astra.
Sākumā, kad Grinčs tikko bija uzstādīts, Astra ik pa laikam dzirdējusi, kā aiz mājas piestāj mašīnas. Šķitis, ka kaimiņu mājās kāds kādu izlaiž no auto, bet patiesībā mašīnu rūkoņa liecināja par interesentiem – tiem cilvēkiem, kuri brauca aplūkot jauno Rīgas ielas iemītnieku un nofotografēties ar viņu. Atgriezeniskā saite, kā saka Astra, ir kaut kas fantastisks, pat asaras mēdz saskriet acīs. Pie Grinča ciemos ieradušies arī divi seniori, ģērbušies zaļās vestītēs, un pateikušies Krūmiņu ģimenei par radīto prieku. Kā izrādījās, viņi bija atbraukuši uz Madonu ar autobusu. Ar Grinču bildējas arī bērni. Viņiem gan ir vilšanās, ka maisā nav konfekšu, bet tas nemazina ķiparu prieku. Pa laikam vakaros pie mājas notiek īsteni ekskursiju pasākumi, bet Astra ar ģimeni par to tikai priecājas.
Pēc svētkiem Grinčs kalnā vairs neatgriezīsies, jo viņš ir ieskauts mīlestības ielokā, sirds arī piepildīta ar mīlestību. Grinčs noteikti mājos kādā siltā un jaukā vietiņā, lai nākamgad atgrieztos Rīgas ielā, un, iespējams, kāds viņam varbūt arī pievienosies…
19.12.2025.