Kādreiz garšvielas bija pasakaini dārgas, bet tagad tās pārdod katrā veikalā un to ir papilnam jebkurā virtuvē. No tā arī rodas attieksme pret garšvielām – kā pret kaut ko nepieciešamu, bet ne jau nu pašu galveno kulinārijā.
Vaniļa satur vairāk nekā 200 aromātisku vielu, un no visām garšvielām tā ir pati maigākā un izsmalcinātākā, to dēvē arī par garšvielu karalieni. Visbiežāk to lieto saldajos ēdienos, bet ne tikai – tā spēj uzlabot arī ēdienus ar zivīm, jūras produktiem, putniem, gaļu vai arī palīdz atslābināt kādas citas garšvielas pārāk spēcīgo aromātu. To lieto arī SPA procedūrās.
Vaniļa (Vanilla planifolia) ir orhideju dzimtas augs, tās garšvielu iegūšanai lietotās pākstis var sasniegt 25 cm garumu. Pirmie tai uzmanību pievērsa un sāka kultivēt Meksikas acteki, viņi to pievienoja kakao dzērienam, lai mazinātu tā rūgtumu. Ilgu laiku vaniļas audzēšana bija Meksikas monopols, jo kolibri vai vietējās sugas bites vienīgie spēja apputeksnēt auga ziedus. Bet XIX gs. četrdesmitajos gados Indijas okeāna salā Reinjonā ziedus sāka apputeksnēt ar rokām. Kopš tā laika šī procesa tehnoloģija nav mainījusies: sievietes (viņas dēvē par „preciniecēm") ar citronkoka dzelkšņa vai tievas nūjiņas palīdzību apstrādā līdz 1000 ziediem dienā. Jāstrādā no agras rītausmas līdz tumsai, jo naktī zieds aizveras, bet pēc tam, nākamajā rītā atveroties, novīst.
Pākstis sāk novākt pēc deviņiem mēnešiem. Pēc skata tās atgādina pupiņu pākstis un nesmaržo, vieglu vaniļas aromātu var sajust tikai pēc daudzu mēnešu fermentācijas, žāvēšanas saulē, vārīšanas, žāvēšanas ēnā un citām operācijām. Procesa ilgums un sarežģītība arī izskaidro garšvielas augsto cenu, aiz safrāna tā ir otra dārgākā – 2016. gadā kilograms dabiskā vanilīna maksāja 440 dolāru. Pareizi uzglabājot (vakuumā, hermētiskā iesaiņojumā), vaniļa savas īpašības saglabā pat līdz 30 gadiem. Lai garšviela pilnībā atdotu savu aromātu, pākstis saspiež ar naža asmeni, pēc tam uzmanīgi, nepazaudējot ne graudiņa, gareniski iegriež un izvāra pienā. Iegūtais vaniļas piens ir ideāla bāze jebkuram desertam vai saldējumiem.
Mūsdienās dabiskās vaniļas vietā plaši (95% no tirgus) lieto krietni lētāko, no koksnes iegūto vai sintezēto vanilīnu. Dabiskajam produktam gan tas pat nevar stāvēt blakus. Kopējie ražošanas apjomi nav pārāk lieli –
2016. gadā pasaulē saražoja 7940 tonnu vanilīna (salīdzinājumam: kanēli – vairāk nekā trīsdesmit reižu vairāk); „ražīgākās" bija Madagaskara ar 2938 un Indonēzija ar 2303 tonnām. Savukārt lielākais patērētājs bija ASV, kas gadā importēja 2192 tonnas produkta.
08.06.2018.