Vīriešu zeķes jau sen bijušas pakļautas modei, bija būtiski, kādas zeķes pie kāda tērpa var valkāt, kādas – ne. 1756. gadā kāds ne pārāk naudīgs džentlmenis bija spiests atteikt ielūgumam ietekmīgas dāmas salonā, jo viņam neesot etiķetes pieprasīto melno vai balto zīda zeķu. Dāma kategoriski atteicās atteikumu pieņemt un atļāva viņam ierasties parastās pelēki zilās vilnas zeķēs. Tā kā dāma bija viena no Londonas modes noteicējām, šādas zeķes tūlīt pat sāka vilkt arī pie svinību tērpiem.
Pirmie kaut ko līdzīgu zeķēm sāka valkāt romiešu karavīri iekarotajā Britānijā. Aukstajā un mitrajā klimatā sala kājas, un viņi savos raupjajos apavos sāka valkāt no mājām atsūtītās ādas sieviešu čībiņas. Vēlāk Eiropā apģērbu kājām šuva no auduma gabaliem, bet tad XVI gs. Spānijā zeķes sāka adīt (pamatā vīrieši un, protams, ar rokām) un izrotāt ar izšuvumiem. Adīt cilvēki prata jau sen, senākā, Jitlandē (Dānijā) atrastā adījuma atliekas arheologi datē ar 1500. gadu p. m. ē., bet pirmās zeķes adīja Ēģiptē ap 500. gadu. Tās valkāja sandalēs, tādēļ aiz otrā pirksta zeķēs bija sprauga apavu siksnai. Viduslaikos garas, no audekla šūtas zeķes piešuva pie jostas, veidojot kaut ko līdzīgu zeķbiksēm. „Kāju daļas" bija divas, varbūt tādēļ arī vārds „bikses" daudzās valodās ir daudzskaitlī. XVI gs. šo veidojumu sadalīja: vispirms Anglijā, pēc tam visā Eiropā modē nāca bikses līdz ceļiem un zem tām – adītas krāsainas zeķes. Vienkāršiem cilvēkiem tās bija vilnas, augstākām aprindām – zīda un maksāja veselu bagātību. Pirmais Anglijā tādas kā dāvanu no Spānijas galma saņēma karalis Henrijs VIII; viņa meita karaliene Elizabete baltās zīda zeķes vienkārši dievināja. Tajā laikā zeķes jau adīja arī Anglijā, tās atļauties gan varēja tikai ļoti bagāti cilvēki. 1589. gadā Kembridžas universitātes absolvents, filozofijas maģistrs Viljams Lī izgudroja zeķu adāmo mašīnu, kas veidoja 1200 cilpiņas minūtē (adītāja rokas – 100 cilpiņas minūtē). Viņš savu izgudrojumu demonstrēja karalienei, bet neguva atsaucību – tai nepatika, ka mašīna ada vilnas zeķes, nevis zīda – aristokrātiem, tās viņai likās neglītas, bezformīgas. Formālais patenta atteikuma iemesls bija – mašīna atņems iztikas avotu zeķu adītājiem. Neguvis atsaucību dzimtenē, Lī pieņēma Francijas karaļa Anrī IV priekšlikumu un kopā ar brāli, astoņiem strādniekiem un astoņām mašīnām pārcēlās uz Ruānu Francijā, kur atvēra karaļa finansētu zeķu adīšanas manufaktūru. Taču karaļa slepkavības dēļ atbalsts zuda, Lī bankrotēja un mira dziļā nabadzībā no sirdslēkmes. Viņa darbs gan nezuda – no Francijas izceļojošie hugenoti Lī mašīnu izplatīja visā Eiropā, to, protams, uzlaboja, zeķes kļuva lētākas, pieejamākas un kļuva par pirmo vīriešu apģērba piederumu, kuru ražoja rūpnieciski.
02.10.2020.