Skriešana kā veselīga dzīvesveida sastāvdaļa, fiziskās formas uzturēšana ir daudzu madoniešu izvēle brīvā laika aktivitātēm. MADARS PURVIŅŠ piekrīt, ka skrien savam priekam un relaksācijai, tomēr šis hobijs sniedz arī iespēju uzstādīt personīgos rekordus un sasniegt jaunas virsotnes.
Tā, piemēram, jau pērn viņš vēlējies piedalīties skrējiensoļojumā Rīga-Valmiera, taču mazliet nokavējis pieteikšanos. Tad nu brīvdienu skrējēju apvienības „Ņergas" organizētajam pasākumam viņš jau laicīgi pieteicās šogad. Skrējiensoļojums norisinājās 28. martā, un tajā bija jāpieveic 107 kilometrus garais maršruts no Rīgas līdz Valmierai. – Galvenais bija tikt līdz finišam. Pa ceļam gan uzmācās visādas domas – kam man tas vajadzīgs? Un aptuveni 70. kilometrā bija tāds kā lūzuma punkts, kad jau domāju mest plinti krūmos. Bet izdevās piespiesties, sevi pārvarēt un finišēt. No 107 kilometriem kādus 20 nosoļoju, bet viss pārējais ceļš pagāja skrienot. Izjūtas finišējot bija lieliskas – „jā, es to izdarīju!". Zīmīgi, ka visas daiļā dzimuma dalībnieces noskrēja līdz finišam, bet bija puiši, kuri izstājās. Daudzi jau teic – „nenormālie, dullie!", jo vajadzīga liela izturība – gan fiziskā, gan psiholoģiskā -, lai skrējienu nepamestu pusceļā. Tas bija liels pārbaudījums pašam sev, – secina Madars, kas vairāk nekā 100 dalībnieku konkurencē ierindojās pirmajā trīsdesmitniekā.
Sevi pārbaudīt un izvirzīt arvien jaunus mērķus Madaram patīk. Kā pats vērtē, tas viņa spītīgā rakstura dēļ. Tā savulaik gan atmetis smēķēšanu, gan pievērsies veselīgākam dzīvesveidam, uzsākot skriet: – Spontāni vienu dienu izlēmu atmest smēķēšanu. „Pēdējā cigarete" – tātad arī pēdējā. Ja sev izdomāju mērķi, pie tā noteikti pieturēšos. Līdzīgi ar skriešanu – vienkārši nospriedu, ka vajag kaut ko darīt, un izlēmu par labu tieši skriešanai. Labāk iziet paskriet, nekā nosēdēt pie datora. Skrienot atslēdzas visas domas un tiek noskrietas negatīvās emocijas. Katram dzīvē vajag atrast to, kas viņu aizrauj.
Madars Purviņš atceras, ka, laikā, kad mācījies Lazdonas pamatskolā, fizkultūras stundas biežāk gadījies nobastot nekā iet uz tām ar prieku. Tomēr likumsakarīgi, ka skriešanai viņu pievērsusi latviešu valodas skolotāja, kas nu gan strādā Rīgā. Madars atklāj: – Maijā būs jau otrais gads, kopš esmu pievērsies skriešanai. Viss aizsākās ar 10 km skrējienu 2013. gadā „Nordea" Rīgas maratonā. Tajā pašā gadā noskrēju arī Kuldīgā, bet tur gan galīgi švaki gāja, jo guvu traumu. Tiku aizlidojis arī uz Beļģiju, kur noskrēju Briseles pusmaratonu. No 9000 dalībnieku tiku starp pirmajiem 500; ar šādu rezultātu esmu apmierināts, jo piedalījās tiešām daudz cilvēku, arī nopietni sportisti viņu skaitā. Man pašam līdz vērā ņemamiem rezultātiem, kā tautā teic, ir kā līdz Ķīnai rāpus. Man galvenais ir personīgais sasniegums.
Šajā nedēļas nogalē, piedaloties „Bigbank Skrien Latvija" otrajā posmā Biķernieku trasē, Madaram Purviņam arī izdevies sasniegt personīgo rekordu, pusmaratonu noskrienot pusotrā stundā. Uz priekšdienām Madars plāno piedalīties „Lattelecom Rīgas maratonā" 17. maijā, kur pirmo reizi centīsies noskriet maratonu, 42 kilometrus. – Tas tad arī būtu mans personīgais rekords – ja veselība atļaus un izdosies, – viņš teic. Sacensībās aizrauj ne tikai sportiskais gars un tiekšanās uz izaugsmi; tā reizē ir arī iespēja iepazīties ar pozitīviem un foršiem cilvēkiem.
Madars Purviņš vērtē, ka sacensību un aktivitāšu skrējējiem ir pietiekami: – Grūtākā ir izbraukāšana, jo tā prasa finanses. Dalības maksa sacensībās, ja vien laikus piesakās, nav nemaz tik augsta. Dārgāk sanāk ceļš. Ja tikai būtu sponsors, kā smejos, varētu visas sacensības izbraukāt.
Vismaz treniņu ziņā patiess ir teiciens, ka skriešana ir visdemokrātiskākais sporta veids. Vienīgais, kas nepieciešams – labi skriešanas apavi. – Tas bija pirmais, ko iegādājos, jo Kuldīgas pusmaratonā traumu, kā secināja daudzi pieredzējuši sportiski, guvu tieši apavu dēļ. Bet viss pārējais, jo sevišķi siltajā laikā, neko daudz neprasa. Ej tikai un skrien. Es nedēļā trenējos 3-4 reizes, bet sevi speciāli nespiežu. Ja kādā dienā nav iedvesmas, skrienu citu dienu. Zinu, ka citiem ir sastādīts grafiks, pie kā stingri pieturas, bet man skriešana vairāk ir prieka pēc, brīvā režīmā. Kad siltāks laiks, iecienīta vieta, kur aizskriet, ir Birānu dzirnavas, Saules-kalns, Bērzaune, reizēm Cesvaine. Gabaliņš, protams, sanāk, jo, ja uz vienu pusi esi aizskrējis, jātiek arī atpakaļ. Ilgākais laiks, ko skrienu treniņos, ir nepilnas trīs stundas. Tāpēc skrienu tikai tad, kad ir brīvs laiks. Labāk gan esot skriet ap pulksten 11, 12, tā vismaz teic profesionāļi, jo arī sacensības parasti notiek tajā laikā – tas palīdz pieradināt organismu. Man viss – gan trenēšanās, gan skriešana – notiek pēc izjūtām.
Dziļa izjūta, ka dzīvē pienācis laiks pārmaiņām, Madaru arī atvedusi atpakaļ uz Madonu, jo labu laiku viņš dzīvojis, strādājis Rīgā ceļu būvniecības nozarē. – Rīgā vairs neatmaksājās dzīvot, un līdz galam tā lielpilsētas dzīve arī tomēr neuzrunāja – jau pietika tās steigas. Tā nu esmu atpakaļ Madonā, un tagad vēl darbs jāatrod, bet pieturos pie pārliecības, ka dzīvē ik pa laikam vajag pārmaiņas. Vien jāiet ar optimismu uz priekšu.