Nupat, pirms mēneša, noslēdzās motosporta sezona, un Lubānas aktīvākie motosportisti ar gandarījumu atskatās uz aizvadīto gadu. Kā vērtē GUNTIS KLIKUČS, Lubānā labā līmenī ir gan mototrase, gan tehnika, gan braucēji.
Par to, kā aizsācis braukt ar mopēdu, Guntis Klikučs atminas: – Visa tā vēsture aizsākās skolas laikā; tiem, kas gribēja un kam labas sekmes, bija pieejami kādi 20 valsts mopēdi. Kā jau puikām, protams, gandrīz vai katram gribējās braukt. Nāca juku laiki, kad tas viss arī beidzās. Tā nu pagāja vien kādi nieka 17-18 gadi. Bet man un vēl dažiem puišiem, kas skolas laikā bijām braukuši ar mopēdiem, kaut kāda iekšēja niezīte bija. Kādu nu kurš sev nopirka to mocīti, bet – kaut kur jābrauc. Pašvaldība mums ierādīja nelielu stūrīti pie Lubānas, „Zaķu vecainē". Viss sākās no vienas mazas taciņas un tramplīna, kas tika uzrakts ar lāpstām. Lēnā garā augām gan paši, gan trasīte. Gadu 7-8 laikā ar katru gadu trase ir pilnveidota, nu jau gandrīz līdz tādam līmenim, ka var sarīkot arī vidēja mēroga sacensības. Jau šobrīd katru gadu šeit rīkojam sacensības ap 50 sportistiem no tuvējiem novadiem, un Lubāna ir gana iecienīta. Mazpamazām interesi par motosportu izrādīja un iesaistījās arī jaunā paaudze, daudziem jau ir labi panākumi, piemēram, Evelīnai Galejai, Megijai Klikučai, Gvido Kļebam, Nikam Kivkucānam. Jaunie censoņi trenējas, cīnās, paldies viņu vecākiem, ka atbalsta savu bērnu intereses, mēģina atrast līdzekļus, jo sporta veids nav no lētākajiem, ziedo savu brīvo laiku. Kopumā Lubānā ir ap kādiem 15 gonščikiem, kas brauc varbūt ne katru nedēļu, bet samērā regulāri. Uz jebkura līmeņa sacensībām, kas notiek, cenšamies aizbraukt, vienīgi Kurzemes puse mums ir par tālu. Šovasar braucām arī Madonas Superkausā. Protams, starp lielajiem meistariem tik labi varbūt neizskatāmies, bet mēs vairāk vadāmies pēc principa – galvenais ir piedalīties un būt tajā apritē, lai kauli neierūsē.
Ikdienā Guntis Klikučs vada ZS „Vilces", kas nodarbojas ar mežistrādi, kā arī ir ievēlēts par deputātu Lubānas novada pašvaldības domē. Viņš atzīst, ka sportiskās aktivitātes viņam ir hobija līmenī, lai izliktu gan sakrājušās emocijas, gan enerģiju, lai izkustētos, kā arī pozitīvi uzlādētos. Lai gan ir prieks par katru iegūto kausu un godalgoto vietu, sportiskā sāncensība ilgst tikai uz sacensību laiku – pēc tam tā ir liela, draudzīga domubiedru kompānija.
Otra viņa aizraušanās ir hokejs: – Arī hokejs man ir priekš tā, lai būtu kustībā. Bērnībā kā puiši spēlējām, tā arī tagad – ir sava draugu kompānija, kas pie tā pieturas. Hokejs ir mazliet pieejamāks nekā motokross, toties fiziski prasīgāks. Tas ir pozitīvi rupjš sporta veids – tur var pārkauties, izlamāties, visu negatīvo atstāt uz ledus. Bet, spēlei beidzoties, jebkurš hokejists sarokosies un atvadīsies cits no cita ar smaidu sejā.
Guntis piebilst, ka savulaik Lubānā bijusi pašiem sava hokeja komanda, tomēr nepietiekamā spēlētāju skaita dēļ tā izjukusi. Ar īpašu paldies viņš atminas bijušā lubānieša Arvja Stroda (tagadējā fizkultūras skolotāja Varakļānos) organizatorisko darbu komandā „Lubānas lūši". Šobrīd Lubānas entuziasti pievienojas
„Vijciema" komandai, kas pagājušajā gadā ieguvusi 3. vietu Vidzemes čempionātā, kā arī komandai „Lazdukalns", kas piedalās Daugavpils atklātajā čempionātā.
– Diemžēl ledus halles no mums ir vienlīdz tālu gan Valmierā, gan Daugavpilī. Nedēļas nogalē ir spēles, bet pa nedēļas vidu mēģinām aizbraukt uz kādu treniņu. Ja no malas kādam pastāsti, teic, ka prāta jau nav. Ledus treniņiem ir brīvs tikai ap pulksten 22-23. Tātad no mājas jāizbrauc ap 19, tad treniņš, kamēr nomazgājies, atbrauc, jau pulksten 2-3 klāt. Nav tāds režīms viegls. Kā saliņš uznāk, protams, laukumu lejam tepat Lubānā, lai arī dabiskos apstākļos patrenētos, bet viss jau atkarīgs no ziemas, – teic Guntis.
Jautāts, vai atliek laika arī citiem hobijiem, viņš atbild: – Ar gadiem klāt ir nākušas medības, kas gluži tāpat ir laikietilpīgs pasākums. Tādēļ jāteic paldies, ka mājās pacieš tādu vīrieti, kas bieži nav mājās. Bet vaļasprieki cilvēkam ir nepieciešami, lai izlādētu negatīvās emocijas, smeltos kaut kādu gandarījumu. Tāpēc es un z/s „Vilces" cenšamies pastutēt arī pasākumus vai kādu jaunieti, savu reizi – skolu, cik jau iespēju robežās varam, lai jaunie kustas – danco, dzied un sporto, bet lai nesēž mājās.