Ar dobos akmeņos ielietos šķidros taukos iemērktu, aizdedzinātu zaru vai cita veida dakti jau pirms 40 000 gadu senie cilvēki cīnījās ar tumsu. Sveces varētu būt radušās pirms vismaz 5000 gadu Tuvajos Austrumos, dakti no taukos piesūcinātām niedrēm, salmiem, kaņepēm vai papirusa arī ieliekot taukos.
Vēsturnieki ir raduši pierādījumus, ka daudzas senās tautas veidoja sveces ar daktīm, izmantojot no augiem vai insektiem iegūtu vasku. Ķīnā sveces lēja papīra caurulēs, Japānā lietoja no riekstiem iegūtu vasku, Indijā to ieguva, vārot kanēļkoka augļus. Sveču uzlabošanu piedēvē romiešiem, kas saritinātu papirusu mērca šķidros taukus, no 2. gs. – šķidrā bišu vaskā, arī piķī. Sveces lietoja, gaismojot ceļu naktī, un reliģiozās ceremonijās. Pēc 2. gs. vaska sveces jau bija izstrādātas tā, ka vairs pārmērīgi nekūpēja un neizplatīja nepatīkamu smaku, tāpēc ar tām telpās sāka nomainīt lāpas. Baznīcu svecēm drīkstēja lietot tikai bišu vasku, tāpēc viduslaikos tas kļuva par būtisku tirgus preci. Kad vācu krustneši iekaroja Latvijas teritoriju, vasks bija viena no būtiskākajām nodevām, kas latviešu zemniekiem bija jāmaksā saviem kungiem. Kopš 1061. gada Francijā pastāvēja sveču lējēju cunfte, tās radās arī citās pilsētās. Londonā bija divas sveču tirgotāju kopas – viena tirgoja vaska, otra – tauku sveces un trauciņus ar tauku atkritumiem un dakti, kūpošus un ar nelāgu smaku, tos pirka trūcīgāki ļaudis. 17. gs. tauku svecēm, lai tās kļūtu baltas, pievienoja indīgo arsēniku. Viduslaikos sveces ražoja arī piparkūku cepēji – savai produkcijai nepieciešamo medu viņi izspieda no bišu šūnām, bet pāri palikušo vasku pārstrādāja lieliskās svecēs. Kopš 1725. gada luksusa svecēm sāka lietot no vaļa dziedzeriem iegūtu baltu masu. 1818.-20. gados trīs franči – Anri Braconots, Klods-Anselms Manjots un Frensis Simons – radīja pirmās stearīna sveces, bet 1823. gadā Eižens Sevreuls patentēja nepilošas sveces un kopā ar pazīstamo ķīmiķi un fiziķi Jozefu Luiju Ge-Lisaku dibināja sveču ražošanas manufaktūru. Līdz pat 19. gs. svecēm, kušanas dēļ saīsinoties, bija jānogriež pārāk gara kļuvusī dakts – svece tāpēc pilēja un kūpēja. Baznīcās un pilīs par to atbildēja speciāls kalpotājs. Kad iemācījās veidot pītas daktis, tās degot saliecās un pilnīgi sadega. Sākot ar 1831. gadu, De Milly sveču ražošanā ieviesa vairākus uzlabojumus: piemēram, piesūcināja daktis ar sāls šķīdumiem, novērsa stearīnskābes kristalizāciju sveces uzglabājot un ieviesa arī stearīna presēšanu. Drīz pēc no minerāleļļām iegūtā parafīna (stearīna galvenā izejviela bija palmu eļļa) atklāšanas 1839. gadā Seligue Parīzē un Jungs Mančesterā sāka ražot nepilošas sveces bez nelāgas smakas. Sveces kļuva pieejamas arī nabadzīgākiem slāņiem un uzsāka īstu uzvaras gājienu mājsaimniecībās.
24.01.2020.