Saikavietis Mārtiņš Šulmanis saskaitījis, ka 2010. gadā kājām ir nosoļojis 3800 kilometru, kas ir pat par 200 km vairāk, nekā gada sākumā apņēmies.
Viņa noteiktais limits esot 300 kilometru mēnesī, un 2010. gadā sanācis staigāt jau 13. mēneša normu.
Kilometrus viņš "salasa", ejot kājām no Saikavas uz Madonu un atpakaļ. Ja iet ar vidējo ātrumu 6,5 km/h, ceļu līdz Madonai (22 km) var noiet 3,5 stundās. Pa to laiku gan domas sakārtotas, gan dziesmas uzdungotas. Kad kāda automašīna apstājas, lai piedāvātu aizvest ceļinieku, Mārtiņš tikai atsaka: "Paldies, es labāk iešu kājām." Pazīstamākie apstājoties tā arī pajautā: "Ko darīsi – brauksi vai iesi?"
– Beidzamajos gados vairs neaizraujos ar skriešanu un soļošanu, bet gan iešanu, – saka Mārtiņš Šulmanis. – Pēc avārijas ceļgals kļuvis jutīgs, jāpataupa.
Uz vaicājumu par to, kāpēc jāiet kājām tādi gari gabali, ja var braukt ar velosipēdu, viņš atbild, ka tāds ir viņa dzīvesveids. Moto – kamēr vari, tikmēr kusties – kustība ir dzīves pamats. Braukšanu ar velosipēdu gan neatzīst, nosauc par "zirgu sportu".
– Ar to jau esmu sevi saglabājis, jo nākamgad jūlijā jau būs 20 gadu, kopš aizgāju pensijā. Nepaspēju no miliča pārtapt par policistu (smaida). Trīs reizes esmu bijis tuvu pazušanai, bet laikam nebija lemts. Atkopjos un atkal turpinu iet savu ceļu. Redzu, ka citi savas veselības labad tagad nūjo, bet tas tomēr nav man domāts. Varu staigāt un rokas sparīgāk vicināt arī bez nūjām. Soļoju kopš 41 gada vecuma, kad arī sāku uzskaitīt kilometrus. Esmu noskrējis 43 maratonus, un tam ir vajadzīgs ne tikai sportiskais rūdījums, arī izturība. Aktīvākais maratonu laiks bija nu jau pagājušā gadsimta 80.-90. gadi, kādreiz Šulmaņi bija populāra skrējēju ģimene. Pieveikti pieci Līgo nakts maratoni, Līvbērzē noskrēju arī diennakts maratonu, toreiz no 250 dalībniekiem 90 neizturēja, es finišā ieskrēju septiņpadsmitais.
Vajadzība daudz kustēties jau ir ieprogrammēta. Būdams sabiedriski aktīvs, Mārtiņš Šulmanis vēl dzied trijos koros – vīru korī "Gaiziņš", senioru korī "Mantojums" un Praulienas pagasta jauktajā korī, kā arī pēc pārtraukuma atgriezies, lai dejotu Barkavas deju kolektīvā "Klabdancis". Savulaik mazliet ir pastrādājis par Saikavas kluba vadītāju. Būdams sporta meistara kandidāts dambretē, piedalās gandrīz visos dambretes turnīros, dodas arī izbraukumos uz Viļāniem, Cēsīm un citur, spēlē arī zolīti.
– Man patīk arī organizēt, esmu organizējis skrējienus, rīkojis dambretes turnīrus, arī Rūda Rimšas piemiņas kausa sacensības dambretes spēlētājiem. Kas tikai neesmu bijis, arī apstāvētājs, kāzu muzikants, Salavecis… Visu jau nemaz nevar paspēt – jādzied, jādejo, jābrauc uz dambretes turnīriem. Neesmu gājis balles deju kursos, bet senioru ballēs varētu nodejot 24 stundu maratonu. Sirdslieta nav slēpošana, arī ziemā iztieku ar iešanu.
Stāstot par savu dzīvi, Mārtiņš Šulmanis neaizmirst pieminēt:
– Varētu jau skriet pa pasauli, bet man mājās ir jāslauc divas kazas – Čipa un Prezidente. Kazas piens skaitās ļoti veselīgs. Vēl no kustoņiem ir kucīte Sima un kaķenīte Roze. Pie mājas izrakti trīs dīķi, ko apsaimnieko dēls.
Vaicāts par to, kāds ir bijis 2010. gads, Mārtiņš Šulmanis aizdomājas: – Kāds gan var būt – nekā īpaša. Katram jāizdzīvo ar to, kas ir, jāpaļaujas tikai uz sevi.
Ko gaida no jaunā gada?
– Nezinu, kas būs nākotnē, bet arī savu 70 gadu jubileju (nākamgad 10. novembrī Mārtiņam Šulmanim paliks 70) ceru sagaidīt skrienot.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto