Tā savā „Korķa dziesmā" dziedāja Edgars Liepiņš. Nezinu, ko īsti ar to domāja Liepiņš, bet diemžēl viņš nenovērtēja šīs lietas patieso būtību – korķiem gan dzēriena noformējumā, gan uzglabāšanā, gan arī ražošanas tehnoloģijā ir visai liela nozīme.
Korķus iegūst no korķozola Quercussuber (pamatā aug Vidusjūras reģionā) mizas. Tā sastāv galvenokārt no atmirušām šūnām, kas cieši turas kopā. Šūnas ir ļoti mazas, vienā kubikcentimetrā mizas to ir aptuveni 30-43 miljoni. Katra šūna ir pildīta ar gāzi, kuras sastāvs ir līdzīgs gaisam, tikai bez ogļskābās gāzes, tāpēc šūna atgādina mazu piepūstu bumbiņu. Šādi korķi labi pieguļ pudeles kakliņam, jo pārgrieztās šūnas uz korķa virsmas darbojas kā piesūcekņi, taču galvenā korķa īpašība ir šķidrumu necaurlaidība un vienlaikus neliela gāzu caurlaidība, kas labvēlīgi ietekmē vīnu tā nogatavošanās procesa laikā.
Dzērienu traukus ar korķa mizas gabaliņiem aizdarīja jau gan senajā Grieķijā, gan senajā Romā, taču pēc barbaru iebrukumiem šis paņēmiens tika aizmirsts. Tā, kad XVII gs. Anglijā un Holandē sāka izmantot stikla pudeles, to aizdarīšanai lietoja koka tapas, ko aptina ar eļļainām pakulām un aplēja ar vasku. Metode nebija optimāla –
daudzas pudeles sāka tecēt, un vīns saskāba. Tika izmantoti arī pieslīpēti stikla korķi, bet to izgatavošana bija ļoti dārga.
Korķus stikla vīna pudeļu aizdarei pirmais sāka izmantot Oviljes (Šampaņā, Francijā) benediktīniešu abatijas mūks un vīndaris doms (reliģisks tituls no latīņu vārda dominus –
‘kungs') Pjērs Perinjons. Ja ticam leģendai, pirmo korķa mizas gabaliņu viņam uzdāvinājis kāds spāņu mūks, kas pārnakšņojis klosterī. Perinjonam šāds vīna trauku aizdarīšanas veids ļāva gan stikla pudelēs veikt vīnu maisījuma otrreizējo fermentāciju (rūgšanu), kas ir būtiskākais šampanieša izgatavošanas procesā, gan arī gatavo pudeļu aizkorķēšanu. Droši varam teikt, ka šampanietis dzima, pateicoties vīndara meistarībai un korķozola mizai.
Mūsu dienās ar dabiskiem korķiem aizdara labāko šķirņu vīnus, kas paredzēti ilgākai glabāšanai. Ik gadu pasaulē tiek saražots apmēram 12 miljardu īsto korķu, to cena atkarībā no kvalitātes atšķiras pat desmitiem reižu. No dabiskā korķa rūpniecības atlikumiem tiek gatavoti lētāki presētie korķi, kurus lieto ne tik dārgu vīnu aizkorķēšanai (tiem paredzēts īsāks uzglabāšanas laiks) – pirmo šāda veida korķi izgatavoja amerikāņu uzņēmējs Džons Smits 1891. gadā. Mūsdienās šādus korķus gatavo no pulverī saberztiem mizas gabaliņiem – tie ir elastīgi un gandrīz nepiesūcas ar vīnu, tādēļ vīns no pudelēm neiztek. Tos vēl uzlabo, uzlīmējot uz korķa gala dažus dabiskās mizas diskus.
13.01.2017.