Irinai Krjučkovai jau kopš agras bērnības dzīvnieki ir bijuši īpaši mīļi. Dzīvojot Rīgā, brīvdienas un vasaras viņa pavadīja pie vecmammas Dobelē, bet vēlāk mīlestība pārauga vaļaspriekā gleznot dzīvniekus un ar portretiem radīt prieku sev un citiem.
– Kopš 1. klases katru sestdienu un svētdienu, brīvdienas un skolas brīvlaiku pavadīju pie vecmammas. Viņai bija visdažādākie dzīvnieki – govis, cūkas, suņi, kaķi, mājputni -, un man brīvlaiks un tā ferma tik ļoti patika, par visiem rūpējos, un tieši tur radās mana mīlestība pret dzīvniekiem. Tikpat ļoti mani ir aizrāvusi arī zīmēšana, – atceras Irina. – Trīs reizes ir laimējies būt Āfrikā. Pat gribēju tur braukt kā brīvprātīgā, lai glābtu dzīvniekus. Kenijā, Tanzānijā un citās valstīs savvaļas dzīvnieki ir līdzās cilvēkiem. Tie ir tik tuvu, un tās sajūtas, to redzot un izbaudot, ir neaprakstāmas, īpaši mums, eiropiešiem, tas ir kas brīnišķīgs, un iespaidi paliek uz visu mūžu.
Irina Krjučkova daudzus jo daudzus gadus strādāja restorānu biznesā, veicot visdažādākos pienākumus. Savulaik, vadot restorānu, aizrāvās ar glezniecību.
– Kopš bērnības ik pa laikam zīmēju savam priekam. Reiz, aizejot uz darbu, tur stāvēja fantastikas grāmata, kurai uz vāka bija meitene ar plīvojošiem matiem, rokās turēja zobenu. Kolēģēm pateicu, ka arī es tā varu uzzīmēt. Kad aiznesu atrādīt savu veikumu, neviens neticēja, ka to izdarīju es pati. Pēc tam nopietni pievērsos gleznošanai, – stāsta Irina. – Apmeklēju pazīstamās Latvijas mākslinieces un pedagoģes Ludmilas Perec studiju, kur apguvu akadēmisko zīmēšanu. Apmeklēju Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursus, braucu uz vasaras skolu Repina institūtā, kas ir ļoti spēcīga, fundamentāla skola, to apmeklē kursanti no visas pasaules. Ir ļoti prestiži tur mācīties. Tāpat joprojām turpinu mācīties un pilnveidoties dažādos tiešsaistes kursos. Gleznoju dažādos glezniecības virzienos, līdz parādījās Forests un sapratu, ka man par visu vairāk patīk gleznot dzīvniekus. Daudziem cilvēkiem sienas grezno manis gleznotie darbi. Tie ir aizceļojuši pat uz 23 citām valstīm. Ļoti bieži gleznoju cilvēku mīļotos dzīvniekus, nereti tie ir atmiņu portreti ar draugu, kas jau devies uz citiem medību laukiem. Starp cilvēku un suni dzīves laikā izveidojas smalka, neredzama saikne. Viņi nerunā, bet visu tik ļoti labi saprot. Šī saikne ir īpaša, un, kad suns aiziet, viņš atstāj dziļas pēdas dvēselē. Gleznojot šo portretu, gribas nodot viņam raksturīgās iezīmes, to īpašo skatienu, lai cilvēks, raugoties uz portretu, var teikt – jā, šis patiešām ir viņš. Tikpat ļoti kā gleznot pasūtījuma portretus man patīk gleznot arī savam priekam. Ieraugu kādu bildi, kurā piesaista raksturs vai skatiens, un es vēlos to uzgleznot. Gleznoju dažādās tehnikās, izmantojot pasteļus, akvareļus, zīmuļus, ogli utt. Piemēram, darbošanās ar pasteļiem ir ļoti jutekliska. Ar pirkstu galiem un dvēseli dziļi izjūtu mākslu, darbu, ko daru. Izmantojot dažādas tehnikas, viena suņa portrets iegūst citādu veidolu. Gleznojot man laikam vissvarīgākais ir skatiens. Hobijs ir pārvērties manā mīļākajā nodarbē. Gūstu apmierinājumu sev un cilvēkos radu prieku. Manuprāt, pats labākais, kas var būt, ir atrast savu hobiju un gūt no tā prieku, nodot to arī citiem.
Irinas darbus caurstrāvo liela mīlestība pret dzīvniekiem, pacietība un rūpes, lai glezna sniegtu prieku, pozitīvas emocijas, izjūtu, ka suns, kaut vai tikai portretā, bet joprojām ir līdzās.
Irina teic, ka ir gleznojusi dažādu šķirņu suņus, bet visvairāk – īru vilku suni.
– Šie suņi ir īpaši, viņos ir tik daudz cilvēciskās mīmikas. Par šiem suņiem pat ir vairākas leģendas. Viena no tām stāsta par saimnieku, kurš, dodoties medībās, uzticēja bērnu īru vilku sunim. Atgriezies mājās, viņš ieraudzīja asinis uz suņa purna un dusmās to nodūra ar zobenu. Un tikai tad ieraudzīja netālu gulošu vilku, kuru uzticamais četrkājainais draugs bija pieveicis, aizsargājot bērnu. Sirdsēstu sagrauzts, saimnieks sunim uzcēla pieminekli, – leģendu atstāsta gleznotāja. – Šo suņu portretu patiešām ir daudz, to varētu būt ap diviem simtiem. Esmu domājusi par izstādes veidošanu, kurā varētu aplūkot īru vilku suņu portretus. Ar prieku nodotu savus darbus plašākai apskatei, veidojot dažādas izstādes.
Kā atzīst Irina, ilgus gadus viņa ir dzīvojusi Rīgā, akmens džungļos, bet pirms desmit gadiem viņas dzīvē ienāca suns Forests un sākās pavisam cita dzīve.
Turpina Irina: – Mēs darījām visu iespējamo, piedalījāmies medībās, gājām uz izstādēm, mētājām šķīvīti un daudz ko citu. Cēlos agri no rīta, devāmies dažādos virzienos, jo gribēju, lai viņam ir interesanti, var izskrieties dabā. Pateicoties Forestam, manā dzīvē viss mainījās, un es nokļuvu Madonas novada Sauleskalnā. Atvadījos no restorānu biznesa, dzīves Rīgā. Par to esmu ļoti priecīga. Ir tik brīnišķīgi katru dienu būt dabā, redzēt to skaistumu, kas ir apkārt – mežs, svaigs gaiss, putnu dziesmas, meža zvēri. To nevar salīdzināt ar mūžīgo steigu lielpilsētā. Dzīvot tik tuvu dabai ir lieliski.
21.04.2023.