Skolas laikā MARIKAI LEJNIECEI paticis radoši darboties, taču nekad tam īsti nepieticis pacietības – no obligātajiem rokdarbiem tika uzadīta tikai pa vienai zeķei vai cimdam, bez pāra, ziedu kompozīciju veidošana ar laiku apnika. Jaunā sieviete atzīst, ka pirms astoņiem gadiem, kad viņa cieta smagā autoavārijā, dzīvē mainījies daudz kas, tai skaitā arī attieksme pret brīvā brīža darbošanos.
– Pēc avārijas biju Vaivaros uz rehabilitāciju, ergoterapeite gan iemācīja saimnieciskās lietas, gan parādīja izšūšanu, kad kartonā sadurti caurumiņi un, krustām šķērsām šujot, veidojas zīmējums. Sapratu, ka varu noturēt adatu, tajā brīdī aizrāvos ar tik aktuālo filcēšanu. Izšuvu pērlītes, filca brošiņas, stīpiņas, atstarotājus. Tad sāku vairāk izpausties internetā, strādājot dažādus darbiņus, veidojot interneta lapu saturu. Laika rokdarbiem palika mazāk, pat tiku jau atdevusi visas filcēšanai nepieciešamās lietas paziņai. Bet, kad tuvojās krustmātes dzimšanas diena, spriedu – ko gan varētu uzdāvināt? Internetā uzgāju šāda veida glezniņas, un tas ieinteresēja. Pasūtīju sagatavi, tikai aptuveni apjaušot, kas tur jādara – uz cipariņiem jālīmē atbilstošās krāsas pērlītes.
Abi kopā ar vīru kādu nedēļu lepējām, acis jau mežģījās, un pirksti bija stīvi, līdz tapa putns – Laimes Fēnikss. Vīrs izgatavoja rāmīti, un dāvana bija gatava. Tas mani kaut kā aizrāva; šo divu mēnešu laikā, kopš tapa pirmā pērlīšu glezniņa, esmu salīmējusi jau kādas divdesmit. Pārsvarā glezniņās no pērlītēm tiek izlīmēti ziedi, jo tie jau patīk visām dāmām. Vidēji vienam darbiņam aiziet sešas stundas – tagad jau tam esmu piešāvusies, – par jaunatklāto rokdarbu veidu pastāsta Marika.
Viņa salīdzina, ka pērlīšu gleznu līmēšana ir kas līdzīgs mandalu zīmēšanai, jo ir gan jādarbojas ar pirkstiem, gan darbiņš sniedz krāsu terapiju. Marika Lejniece piebilst: – Mani tas ārkārtīgi nomierina. Bet tas jau ir kā kuram. Biju iedevusi mammai pamēģināt, un viņu savukārt esot tieši uzvilcis šis process, ka tās smalkās pērlītes nevar trāpīt, kur vajag (smejas).
Šobrīd mājās palikuši vien pāris darbiņi. Daļa, protams, uzdāvināti tuviniekiem jubilejās, pārējie laikā no 18. aprīļa līdz 2. maijam izstādē „Citādās gleznas" apskatāmi Mētrienas pagasta bibliotēkā, kā arī Kalsnavas kultūras namā Lieldienu svinību ietvaros rīkotajā rokdarbnieču izstādē. Ja kāds no darbiņiem iepatiksies, to varēs arī iegādāties.
Marika atzīst: – Manā stāvoklī ir nepieciešamas masāžas. Iepriekš dziedāju sieviešu korī „Jūsma", un pēc avārijas kolektīvs man sarīkoja labdarības koncertu Mētrienā. Nenovērtējami, kā cilvēki šo astoņu gadu laikā vienmēr ir mani atbalstījuši. Bet gribas kaut kā dot to pretī, nevis vienkārši lūgt ziedot. Ja kādam iepatīkas kāda glezniņa, to iespējams iegūt savā īpašumā pret ziedojumu. Naudas pelnīšana nav primārais, bet, protams, jāatzīst, ka ziedotie līdzekļi noteikti noderēs – rehabilitācijai un medikamentiem. Ja nesanāk iegriezties izstādēs, esmu atvērta komunikācijai sociālajos portālos, mani droši var uzmeklēt un atrakstīt.
Jaunā sieviete atklāj, ka rāmīšus glezniņām izgatavojis vīrs, savukārt jaunākais palīgs to tapšanā ir nesen adoptētais runčuks Morso. Viņš labprāt nodrošina kompāniju saimniecei, piedalās radošajā procesā un noteikti glezniņās atstāj arī pa kādai savai spalvai. – Pievienotā vērtība, – joko Marika. – Bet ikkatrā glezniņā ir ietverts savs stāsts. Lai gan sagatavi nopērku jau gatavu, tāpat darbiņā ielieku savas domas un emocijas. Protams, kā katrs uz to paskatās, bet man šāda dāvana šķiet daudz personīgāka un mīļāka, nekā saņemt naudu vai dāvanu karti.
Ar savu nenogurstošo darbošanos un optimismu Marika ir apliecinājums tam, ka jebkurā dzīves situācijā ir vienkārši jādara. – Pēc avārijas gadu gulēju slimnīcās. Kāda esmu šobrīd, tas vispār ir brīnums, ka varu runāt. Visiem ir zināma situācija ar Ūdrīti, mums bija līdzīgi. Viņu notrieca mašīna, manā mašīnā ietriecās cilvēks, kurš taisīja pašnāvību. Tas notika pirms astoņiem gadiem Mētrienā. Ja tas notiktu Rīgā, varbūt būtu citādāk, bet starpposms „Madonas slimnīcā" visu ļoti sarežģīja. Sākums bija ļoti grūts, mammu vairākas reizes sauca uz Rīgu, lai brauc no manis atvadīties… Bet esmu šeit un esmu apliecinājums tam, ka tas nav trakākais, kas dzīvē var notikt. Cīņa ir bijusi smaga, bet esmu noskaņota neapstāties un turpināt cīnīties. Ir varbūt cilvēks, kurš nolauž nagu – un tā viņam ir traģēdija. Un ir, kurš pārlauž sprandu, bet viņš cer, ka tomēr staigās. Ir, kuriem šādas cerības nav nemaz. Es šo cerību saglabāju, – viņa uzsver.
Marika ir no Mētrienas, bet ar vīru Guntaru iepazinās un apprecējās tieši pēc avārijas. – Es iekļuvu avārijā, pēc kā izmainījās visa mana dzīve. Gan uz slikto pusi, ka es nevaru pati staigāt, ka praktiski visi draugi ir pazuduši un es nevaru iebraukt Madonas veikalos. Ne tikai vides nepiemērotības ziņā, bet arī tāpēc, ka cilvēkiem es traucēju, viņi skatās virsū nīgri un nesaprotoši. Tādēļ iepirkties braucam uz Jēkabpili, esmu atradusi citus cilvēkus, patiesībā – varbūt svešus, bet ar kuriem var izrunāties un kuri atbalstīs, un šis gadījums manam dēliņam ir iemācījis pieņemt citādos cilvēkus, jo arī viņa mamma ir citādāka. Tā vien šķiet, ka dzīvē viss tiešām kompensējas. Es zinu, ka ir cilvēki, kuriem klājas sliktāk. Tāpēc nekad nedrīkst nolaist rokas. Ir jāpieņem sava dzīve, kāda tā ir, bet nedrīkst arī padoties, ir jācenšas un jādara viss, kas tavos spēkos. Es zinu – būs labāk!
21.04.2017.