Mēdz teikt, ka dzīve ir tik krāsaina, cik krāsainu to padarām mēs paši. Kādam tas nozīmē doties ceļojumā un apskatīt neredzētas vietas, citam – aizbraukt uz dzimtajiem laukiem, kur bērnībā skriets basām kājām un palīdzēts vecākiem mājas darbos. Savu dzīvi iespējams iekrāsot krāsu paletes dažādākajās niansēs, atliek vien paņemt rokā otu. Nenoliedzami dzīvi košu padara arī teātris – par to pārliecinājusies LAILA VALAINE, kas ļāvusies tēlotājmākslas valdzinājumam.
Laila teātri spēlē jau gandrīz trīs gadus. Ideja par šādu brīvā laika pavadīšanas veidu viņai radās gluži negaidīti – pamatā tam bijusi vēlme izrauties no mājas darbiem un sevi pilnveidot, vienlaikus satiekot jaunus cilvēkus un veicinot smadzeņu darbību, jo, kā viņa pati saka, tekstu mācīšanās no galvas neļauj ierūsēt atmiņai.
– Bez lomas iemācīšanās no galvas nekāda spēlēšana nesanāk, teksts ir jāiemācās, un šī mācīšanās ļoti labi attīsta prāta spējas. Man, paldies Dievam, nekad netiek sarežģītās lomas, kurām ir daudz teksta. Tas, cik ātri izdodas apgūt tekstu, ir atkarīgs no lomas grūtības pakāpes un tā, cik daudz teksta konkrētajai lomai ir iedalīts. Protams, daudz no svara ir arī valoda, kādā luga sarakstīta. Ja lugā ir daudz svešvārdu un veco laiku vārdu, savādu un specifisku izteikumu, vedas sarežģītāk. Pirms katra mēģinājuma izlasu un iemācos noteiktu daļu sava teksta. Tā daru katru reizi, līdz viss ir iemācīts. Man grūti pateikt, cik tieši daudz laika tam vajadzīgs. Šogad jaunās režisores Daces Ādamsones vadībā esam iestudējuši un nospēlējuši jau trīs izrādes. Tik daudz izrāžu viena gada laikā ir rekords, jo, kad mūsu amatierteātri vadīja iepriekšējā režisore Laima Vanaga, gada ietvaros tika nospēlēta viena nopietnā lielā izrāde. Pa vidam nospēlējam arī kādu skeču. Visā manā teātra darbības periodā nospēlētas sešas lielās izrādes. Esam bijuši Vecpiebalgā, Lubānā, Jumurdā, Kalsnavā, Druvienā, Sarkaņos, vairākās skatēs Madonā. Dosimies arī uz Neretu, – stāsta Laila Valaine.
Kopumā „Reālistu" kolektīvā ir trīspadsmit cilvēku, un Laila smejas, ka lielākoties lugās un izrādēs viņai sanāk attēlot brūtes un kalpones. Dažas reizes tikusi arī pie žurnālistes lomas.
– Pēc dabas esmu fiksa, tāpēc tās skrejošās un ātrās lomas ir manas mīļākās. Man patīk atskriet, kaut ko pateikt vai izdarīt un pazust prom. Nopietnās izrādes man nekad nav gājušas pie sirds. Mīlu visu, kas saistīts ar jokiem un ir nenopietns, –
smejas Laila.
Pēdējā reize, kad teātris spēlēts, bija 4. augusts, kad amatierteātra kolektīvs uz vairākām dienām bija devies uz Rīgu, kur Brīvdabas muzejā notika Latvijas amatierteātru salidojums. Tā ietvaros uz Rīgu bija atbraukuši četrpadsmit kolektīvi. Pasākuma laikā bija iespējams apmeklēt mājražotāju tirgu un nobaudīt dažādus gardumus, kā arī iegādāties amatnieku darinājumus. Pavisam Rīgā nācās pavadīt trīs dienas, un dienas laikā tikušas spēlētas vidēji piecas sešas izrādes. Vienlaikus izrādītas vairākas lugas, tādējādi skatītājiem tika dota iespēja izlemt, kuru no lugām vairāk gribas redzēt.
– Mūsu kolektīvam bija liels prieks, ka skatītājiem ļoti patika tas, kā spēlējām. Pretēji citām reizēm, kas bija visai netipiski, šoreiz neviens nesatraucās un visiem savas lomas izdevās nospēlēt brīvi un nepiespiesti. Izteicām minējumus, ka tas varētu būt tāpēc, ka apkārt bija tik daudz svešu cilvēku. Uzstāties sev pazīstamajiem ir krietni grūtāk. Mums tika atvēlēts arī brīvais laiks, kad varējām pastaigāt pa Brīvdabas muzeju un aplūkot visu, kas tajā atrodams. Visi ļaudis bija ļoti atsaucīgi un sirsnīgi – gan muzeja darbinieki, gan teātru kolektīvi.
Laila priecājas, ka kolektīva pulkam pievienojušies vēl vairāki vīrieši, kas parasti ir stiprajam dzimumam neraksturīgi. Cilvēki paši izrādot interesi un vēlmi kļūt par teātra kolektīva dalībniekiem. Pirms neilga laika „Reālistiem" nomainījusies režisore – tagad liezēriešus dresē Dace Ādamsone. Kā atzīst Laila, viņa esot ļoti stingra, bet par to nevarot sūdzēties, jo stingrībai jābūt.
– Ja kaut kas noiet greizi vai sajūk, Dace ļauj improvizēt un šādas tādas lietas izdarīt pa savam, bet visumā ir jāpieturas pie noteiktās tēmas. Kad mūsu kolektīvu vadīja Laima Vanaga, viņa visiem ļāva vairāk brīvības, bija pakļāvīgāka un pieļāvīgāka. Ar pēdējās lugas iestudēšanu mums gāja smagi. Vispār šis gads bija ļoti saspringts, jo nācās iestudēt trīs izrādes. Parasti mēs gada laikā iestudējam tikai vienu. Ir bijusi bubināšana vienam uz otru, bez tā neiztikt. Lielākajai daļai kolēģu ir arī mājas darbi darāmi, tos nākas sasteigt vai iekavēt. Arī man pašai šogad vajadzēja tikt galā ar milzu slodzi. Mēģinājumi notika divas līdz trīs reizes nedēļā. No rīta ceļos sešos un jau astoņos esmu darbā. Tur jāpavada līdz četriem pieciem pēcpusdienā. Pēc tam jāskrien uz māju apdarīt mājas darbus un tūdaļ prom uz mēģinājumu. Tas ilgst līdz pusdesmitiem. Tikai tad beidzas diena un var doties mājās, kur pārrodies nekāds. Viss prasa lielus tempus, un tas dažkārt mēdz izraisīt neapmierinātību. Dace gan apsolīja, ka vairs neliks mums tā noskrieties un turpmāk viss būs daudz mierīgāk. Dace ir izvirzījusi arī augstākus mērķus – sasniegt tādu līmeni, kāds ir Rīgas amatierteātru kolektīviem. Kur nu mums tikt līdz Rīgas amatierteātru līmenim! – pasmaida Laila.
Ārpus nopietnā darba mēģinājumos kolektīva dalībnieki reizi gadā dodas uz Rīgu, lai noskatītos kādu Dailes vai Nacionālā teātra izrādi un paplašinātu savu redzesloku. Laila gan ar nožēlu atzīst, ka pašai apmeklēt izrādes sanāk ļoti reti, jo ir daudz jāstrādā. Kolektīvā kopīgi tiek arī svinētas dzimšanas dienas un rīkotas pasēdēšanas.
– Izlozējam, kurš jubilāram būs krustvecāks, un tas, kuram šī loze krīt, sagādā visu nepieciešamo ballītei. Pašam svinību vaininiekam nekas nav jāgādā, jo par viņu rūpējas sveicējs. Parasti tiek sagādāts šampanietis, kūka un sāļais vai saldais ēdiens.
Laila ar patiesu sajūsmu atzīst, ka viņai ļoti patīk sanākt kopā ar kolēģiem, papļāpāt un pasēdēt jauku cilvēku kompānijā.
16.08.2019.