Mēdz sacīt, ka katrai slēdzenei var piemeklēt atslēgu vai vismaz mūķīzeri. Kaut ko līdzīgu varētu sacīt arī par pudelēm – kamēr franči darīja vīnus un meklēja labāko korķu materiālu, angļi patentēja ierīces pudeļu atdarīšanai.
Gadsimtiem ilgi traukus ar vīnu aizdarīja ar māliem vai sveķiem. Kad XVII gs. Anglijā un Holandē sāka izmantot stikla pudeles, tām izmantoja ar eļļainām pakulām aptītas un ar vasku aplietas konusveida koka tapas, kuru gali bija nedaudz ārā no pudeles kakla – tās varēja izvilkt bez pūlēm un palīgierīcēm. Bet XVIII gs., attīstoties vīnu tirdzniecībai, sākās pudeļu ar taisnām sienām ražošana. To aizdarīšanai sāka lietot cilindriskus korķus, kurus pudeles kaklā iedzina līdz tā malām un pēc tam aizlēja ar vasku vai zīmoglaku. Leģenda stāsta, ka pirmais korķus sācis lietot šampanieša radītājs mūks Pjērs Perinjons – viņa klosterī Šampaņā ap 1680. g. reiz nakšņojis kāds spāņu mūks, kas viņam uzdāvājis īstu korķa koka gabaliņu. Perinjons, kurš eksperimentēja ar savu vīnu pudeļu aizdarīšanu, bija atradis ideālu materiālu šim mērķim.
Lai izvilktu šādu korķi, bija nepieciešams speciāls instruments. Par tā prototipu kļuva ierīce, ar kuru no musketes vai pistoles stobra izvilka papīra aizbāzni vai lodi pēc nenotikuša šāviena. „Dzelzs tārps korķu izvilkšanai no pudelēm" pirmo reizi minēts 1681. g. Pirmajiem korķu viļķiem bija primitīva forma, un tie bieži vien korķus vienkārši sadrupināja. Bija vajadzīgi vairāk nekā 100 gadi, līdz garīdznieks Semjuels Henšalls 1795. g. patentēja pirmo īsto korķu viļķi. Garīdznieka inovācija bija metālisks disks spirāles pamatnē – tas neļāva tai ieurbties korķī dziļāk, kā vajadzīgs, un palīdzēja to izbīdīt no vietas. Vēlāk garīdznieka izdomātais korķu viļķis piedzīvoja veselu modifikāciju virkni.
Lielākā daļa korķu viļķa uzlabotāji bija vai nu nažu izgatavotāji, vai rotaļlietu meistari. Tomēr viens no vairākiem simtiem izgudrotāju Viljams Roberts Mods bija pavisam citas profesijas pārstāvis – viņš bija zobārsts un aptiekas īpašnieks. Bieži ar savu znotu Džonu Hilabiju, lakricas pārstrādes kompānijas īpašnieku, apspriedis korķu viļķu slikto kvalitāti, viņš izgudroja nevis kārtējo zobu urbjamo mašīnu, bet gan jaunu korķu viļķa veidu. Tam bija dzerokļa zoba forma ar spēcīgām smailēm malās – tās ieurbās korķī, palīdzēja to izkustināt no vietas un izvilkt no pudeles kakla. Vienu pēc otra 1894. g. un 1895. g.
Arī mūsu laiku tehnikas progress nav atstājis nepamanītu seno izgudrojumu – tirgū nonākusi tāda eksotika kā elektriskie korķu viļķi. Tos atliek tikai uzmaukt pudeles kaklam un ieslēgt slēdzi – pārējo veiks miniatūras baterijas darbināts motoriņš.