DAIGA LIBERTE-ROZNIECE ir trīs bērnu mamma, dzejoļu krājuma un aptuveni 50 gleznu autore. Daudz darbu top pēc pasūtījuma, un neizpaliek arī dāvanas draugiem un radiem. Gleznošanai viņa pievērsusies pirms trim gadiem, kad pieteicās meitiņa.
– Paliekot stāvoklī ar mazo meitiņu, beidzu frizieres darba gaitas, un vīrs devās labāka darba meklējumos uz ārzemēm. Esmu kaislīga motobraucēja, bet arī braukt ar moci gaidību laikā nevarēju. Man atņēma visu, kas patika, paliku tikai mājās ar bērniem. Neesmu mājās sēdētāja. Vidējais bērns man reiz teica: „Mammu, tu pastrādāt tagad vairs nevari, bet māki zīmēt. Zīmē gleznas, bet es tās pārdošu"! Šie vārdi manī ļoti aizķērās, laikam tāpēc, ka nāca no maza bērna mutes. Dēlam tolaik bija deviņi gadi, bet viņš savā galviņā domāja, ko mamma varētu darīt, lai nejustos garlaicīgi. Man zīmēt patīk kopš bērnības. Kad vien bija iespēja, to darīju. Neesmu apmeklējusi mākslas skolu, vienkārši biju izcilniece vizuālajā mākslā. Viss, kas man patīk, arī padodas, vai arī otrādāk – vēl īsti nezinu, – smaidot saka Daiga.
Viņa atminas, ka mammai pie sienas vienmēr bijuši meitas zīmējumi. Daiga zīmējusi mammas pirktajos lielajos albumos. Ik pa laikam mamma mainījusi zīmējumus pie sienām. Tolaik Daiga domājusi, ka viņa to dara tikai tāpēc, ka meitu mīl. Skatoties internetā, Daiga meklēja, kas dod gleznai ilgāku dzīvi. Atradusi, ka var zīmēt uz kanvas, arī akrila krāsas sameklējusi un sākusi „spēlēties".
– Tā kā dzīvojam īrētā dzīvoklī, manas ģimenes sapnis ir pašiem sava māja. Tas noteikti kādu dienu piepildīsies. Pirmais, ko uzzīmēju, bija glezna man pašai – mēs visi pie savas mājas skatāmies tālumā, blakus zaļa pļava, jo mani vienmēr saistījusi daba. Kad gribu būt ar sevi un savām domām, eju ārā. Nākamo gleznu veltīju meitiņai, bet tālāk jau sāku meklēt, kas ir tas, kas visvairāk padodas un saista. Ziedus zīmēt prot visi. Vienmēr visām draudzenēm un apkārtējām dāmām esmu centusies iestāstīt, ka esam pašpietiekamas un katrai sievietei vajag savu nodarbi, aizraušanos, nevis tikai pakļaušanos vīram un mājsaimnieces darbiem. Daudzās gleznās attēloju sievieti – stipru, spēcīgu, ar savu vēlmi un savu "es".
Lai gleznas ilgāk saglabātos, tās apstrādāju ar laku. Daļu gleznu esmu pārdevusi, mākslas darbi top arī pēc pasūtījuma. Gleznošana un dzejas rakstīšana dvēseliski un no sirds izdodas vien tad, kad ir iedvesma. Dzeja dzimst vai nu tad, kad labi, vai arī ļoti slikti. Kad bērni ir skolā un dārziņā, veltu laiku savai radošajai darbībai. To var darīt tikai klusumā, kad apkārt neviens nedzied. Bieži mēdzu uz darbu aizbraukt ātrāk, lai varētu nodoties sirdslietai. Vēl viena kanva jāsagatavo arī mazajai māksliniecei – meitai. Tad gleznojam divatā. Visvairāk man patīk gleznot debesis un ūdeni, bet visvairāk cilvēkiem iepatikušās tās gleznas, kurās redzams pilnmēness. Viena darba tapšana aizņem līdz četrām dienām. Tā kā šī tehnika ir pateicīga, iespējams darbus pielabot un papildināt arī pēc nožūšanas, – skaidro Daiga.
Ja agrāk viņa daudz laika pavadīja viena, un tas ļoti sāpēja, tad tagad Daiga ar to lepojas.
– Kad biju maziņa, daudzi priecājās, kā runāju atskaņās. Kad māsām parādījās brūtgāni, sacerēju smieklīgus, nerrojošus dzejolīšus par viņiem. Ģimene bija sajūsmā. Prātā iešaujas kāds teikums vai doma, un es to spēju attīstīt tālāk. Dzeja top, balstoties uz emocijām, esmu daudz ko piedzīvojusi; pantos iekļauta sadzīve, daba, mīlestība. Esmu piedalījusies četros dzejoļu kopkrājumos, bet nu iznācis mans pirmais individuālais dzejas krājums, un es ticu, ka tas noteikti nav pēdējais, – cerīgi saka Daiga.
16.05.2025.