Krāsa, gaisma un sajūtas — tas ir ceļš, pa kuru lubāniete LILIJA AUMELE nonākusi līdz savai gleznošanas pasaulei. Lai gan interese par mākslu viņā mājojusi jau kopš bērnības, tikai nesen šis aicinājums pārtapis nopietnā aizrautībā. Tagad viņas darbi apvieno gan dabas skaistumu, gan dziļus, garīgus pārdzīvojumus, kas skatītāju uzrunā bez vārdiem.
– Interese par gleznošanu manī dzīvojusi jau kopš bērnības. Toreiz nebija tādas mākslas skolas, taču zīmēt man ļoti patika. Pēc skolas atnākot mājās, zīmēju portretus ar zīmuļiem, krāsas neizmantoju. Taču nopietni gleznot aizsāku pirms diviem gadiem. Mana vēlme gleznot bija tik liela, ka sāku interesēties, vai Lubānā ir tāda iespēja. Bērni var gleznot mākslas skolā, bet kādas iespējas ir pieaugušajiem? Sarunā ar Sandru Valaini uzzināju, ka Lubānā ir gleznošanas studija. Sāku to apmeklēt, iepazinu, kā darboties krāsām, jo līdz šim tādu iespēju man nebija. Kad gleznoju, es tajā visā dzīvoju un pilnībā atslēdzos no visa, kas notiek apkārt – neko nedzirdu un nepamanu, – stāsta Lilija.
Viņai ļoti patīk iemūžināt dabas skatus un ainavas, bet interese ir arī par garīgām lietām. Lubānas pilsētas bibliotēkā līdz 29. maijam apskatāma Lilijas gleznu izstāde „Stāsti bez vārdiem", un starp šīm gleznām ir dažas ar garīgu un simbolisku vēstījumu. Vienā no tām meitene lūdzas, savukārt otrā puisis nometies ceļos, un tas ir gluži kā dvēseles kliedziens. Vēl kādā gleznā attēlota bāka un jūra, un arī uz šo gleznu var skatīties caur garīgo prizmu. Lilija ar Lubānas bibliotēku sadarbojas jau sen. Bibliotēkas vadītāja Ingūna Kaņepone allaž priecājas, ja kāds piedāvā vai piekrīt izlikt savus darbus apskatei, bet šoreiz viss sanācis gluži vai netīšām. Kāda gleznošanas studijas dalībniece bibliotēkai iedevusi savas fotogrāfijas, un Lilija pa jokam teikusi: „Tad jau man arī savas gleznas jāizliek." Bibliotēkas vadītāja uzreiz piekritusi, un tā nu skaistie mākslas darbi rotā grāmatu krātuves telpas.
Lilijas mīļākais gadalaiks ir pavasaris, taču iemūžināt gleznās viņai patīk visus. Kad saplauks un saziedēs koki, taps nākamā glezna. Kopš Lilija pievērsās gleznošanai, tapušas jau divdesmit trīs gleznas. Vairāk laika gleznošanai atliek gada tumšajā posmā – rudenī un ziemā. Protams, plenēros, tiekoties ar citiem māksliniekiem, gleznas top brīvā dabā.
– Jau pirms vairākiem gadiem, kad ar vīru braucām cauri Cesvainei, teicu, cik ļoti gribu uzgleznot Cesvaines pili. Un šis mazais sapnis ir piepildījies – pirmajā gadā, kad pievienojos gleznošanas studijai, kopā ar māksliniecēm no Rīgas braucām plenērā uz Cesvaini un man izdevās iemūžināt pili gleznā. Biju tik ļoti priecīga! Šī pils ir īsta pērle! Plenēros pavadām nedēļu un zīmējam tikai to, ko uz vietas redzam.
Šad tad mēdzu gleznās attēlot to, ko redzu fotogrāfijās, tā teikt – pārzīmēju. Piemēram, jau minētā glezna ar bāku un bangojošo jūru ir tapusi, skatoties uz fotogrāfiju. Vīrs izdrukā foto, un es nododos gleznošanai. Kur gan dabā tādu skatu redzēsi? Tikai fotogrāfijā! Kad atrodu internetā bildi, kas mani uzrunā, iemūžinu to gleznā. Pamats tiek ņemts no foto, taču vienmēr cenšos gleznās ielikt savas izjūtas, kā es to saskatu. Gleznojot esmu prom no visa, bet tuvāk sev, – skaidro Lilija Aumele.
Katras gleznas tapšanas laiks atkarīgs gan no konkrētā mākslas darba lieluma, gan no tā, kāda tobrīd ir iedvesma. Dažas gleznas radītas vairāku mēnešu garumā, bet citas pabeigtas dažās dienās. Gleznojot Lilija vienmēr sevī izdzīvo katru stāstu. Lai ķertos klāt darbam, jābūt labai sajūtai un dvēseles stāvoklim.
– Ja neesmu kādu laiku gleznojusi, pirksti gluži vai niez ņemt rokās otu. Kad pamanu, ko vēlos gleznot, uzreiz to sāku darīt, apstāties vai atlikt nevar. Pie malas nolieku visus pārējos darbus. Tas var notikt pat vakarā. Esmu mēģinājusi zīmēt ar parasto oglīti, tas ir viegli, jo var ar pirkstiem izpludināt, izdzēst, ir viegli veidot ēnas. To arī apguvu gleznošanas studijā. Mēģināju arī ar eļļas krāsām, taču pie šīs tehnikas jāpierod, tas nav tik vienkārši.
10.04.2026.