Pavasara rīti smaržo citādi — pēc mitras zemes, svaiga gaisa un jauna sākuma. Saule, kas vēl nesen šķita kautrīga, tagad drošāk apspīd pagalmus, dārzus un ielas. Katrs gaismas mirklis piepilda mūs ar enerģiju un atgādina, ka daba mostas, līdz ar to atdzīvojamies arī mēs. Sirdis gavilē priekā, modušās no garā ziemas miega, putnu čalas kļūst skaļākas, atgādinot — ziemas pelēcība palikusi aiz muguras — priekšā ir gaisma un dzīvība. Kamēr līksmojam par atmodas gadalaika iestāšanos, Varakļānu Novadpētniecības muzejā mājo Āfrikas noskaņas — mākslinieces BAIBAS VAIVARES darbu izstāde „Vienā laika joslā”.
– Interesanti, ka mēs ar Dienvidāfriku tiešām atrodamies vienā laika joslā. Ja ar pirkstu velkam pa globusu uz leju, otrā pusē atrodam Dienvidāfriku. Tur šobrīd ir ļoti silti, un šis siltums līdz 17. martam ienests arī Varakļānu Novadpētniecības muzejā. Man ļoti patīk viss, kas saistīts ar tradicionālo kultūru, it īpaši ar tekstilu. Iesākumā vācu šos materiālus savam priekam, esmu strādājusi ar studentiem, un šis darbs man noderējis arī kā brīnišķīgs izziņas materiāls. Dienvidāfrikā ir sanācis būt astoņus gadus, bet ar pārtraukumiem – no trīs mēnešiem līdz pusgadam katru gadu un šo astoņu gadu periodā arvien dziļāk un dziļāk esmu „gājusi" šajā absolūti brīnišķīgajā zemē. Tur ir pavisam cita pasaule. Izstādē redzams tekstils, kas pārsteigs ar to, ka tajā redzamās zīmes ir līdzīgas zīmēm, kas skatāmas mūsu tekstilizstrādājumos. Nav runa par rakstiem vai kopējo skatu, bet zīmes ir tādas pašas, un no vizuālā viedokļa tas ir ļoti interesanti. Sasaucas arī daži materiāli, piemēram, Dienvidāfrikā ļoti bieži sastopami kauri gliemežvāki, bet mūsu arheoloģiskajā materiālā tie sastopami nedaudz. Šie gliemežvāki parādās mūsu rotās, bet to dzimtene ir Indijas okeāns. „Vienā laika joslā" sakarības starp Latviju un Dienvidāfriku ir diezgan daudz, – stāsta Baiba Vaivare.
Viņai ļoti tuva ir arī daba, gājieni pa kalniem un dažādas tamlīdzīgas aktivitātes, kas ļauj būt dabā un to izjust. Dienvidāfrika, kā teic māksliniece, šajā ziņā ir īpaši bagāta ar kalniem, ielejām un tuksnešiem. Atkarībā no laika, kad šajās vietās lemts atrasties, ir jūtamas citādas sajūtas, vērojamas citādas krāsas un augu valsts.
Vaicāta, kā Āfrikas sajūtu izstāde atceļojusi uz Varakļāniem, Baiba Vaivare atbild – atklāšanas diena bijusi pirmā reize, kad viņa viesojās šajā pusē. Citas vietas mūsu novadā gan viņai nav svešas – Sarkaņos lasītas lekcijas, vadītas nodarbības, arī Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā bijuši apskatāmi Baibas darbi, viņa arī iekārtojusi izstādes. „Vaininiece", kas Baibu Vaivari savedusi kopā ar Varakļāniem, ir tekstilmāksliniece Inese Jakobi, kura, komunicējot ar Varakļānu Novadpētniecības muzeja vadītāju Teresi Korsaku, ieteikusi aukstajā ziemā varakļāniešiem piedāvāt ko siltu. Izstāde arī iekārtota tandēmā ar Inesi, un Baiba Vaivare viņu raksturo kā brīnišķīgu mākslinieci.
– Izvēlēties, kurus darbus tieši ietvert izstādē, bija ļoti grūti, jo apmeklētājiem gribējās parādīt visu. Akcents vairāk likts uz lietišķās mākslas priekšmetiem, nododot sajūtu tieši caur tiem. Bilžu gan nav daudz. Esmu ļoti pateicīga par iespēju savus darbus izrādīt Varakļānos, – smaidot saka Baiba Vaivare.
06.03.2026.