– Acu dēļ nu jau trīs gadus neskatos nevienā ekrānā – datoru nelietoju, televizoru neskatos. Diena ir fantastiska, kad televizoru neskatās – tā ir divreiz, trīsreiz garāka. Mums jau tikai šķiet, ka vien mazliet pasēžam, bet tas laiks patiesībā ir ārprātīgs. Un arī – ko tur labu rāda, nu kaut vai bērniem? Tad nu mēs brīnāmies, ka tāda pasaule, bet tā jau citādāka nemaz nevar būt. Visu mūžu esmu adījusi, bet arī tas redzes dēļ sāk palikt grūtāk. Tāpēc kaut kas jau ir jādara, – par brīvo brīdi uzrunāta, atklāj biksēriete LĪGA KUBA.
Viņas laime ir plašā ģimene – vīrs, trīs dēli un kupls pulciņš mazbērnu, kuri dzīvo turpat riņķī apkārt. Vēl ir saimniecības darbi, dārzs, bet, kad paliek pāri brīvāks mirklis, to Līga velta tikai sev. Viņu uzrunā dažādas radošas nodarbes, un šobrīd tā pārsvarā ir ziedaino jostu aušana. Līga atzīst: – Tā arī šobrīd ir mana vienīgā naudiņa – kaut neliela, bet tomēr. Visu mūžu darbs ir bijis ar bērniem, jo tie ir visatklātākie cilvēciņi. Esmu mācījusi gan tautiskās, gan mūsdienu dejas. Izglītība jau man ir tikai vidējā muzikālā, tāpēc nemitīgi apmeklēju arī dažādus kursus. Kad man pateica, ka jāiet uz augstskolu mācīties, lai varētu turpināt strādāt, parēķināju, ka to naudu ar savu algu nevarēšu atpelnīt. Nē, ja es nederu tāda, kāda esmu, mani jālaiž vaļā. Kādu brītiņu vēl derēju, bet tad pati sapratu, ka nevaru būt tajā izglītības sistēmā, kāda tā ir šobrīd. Turklāt arī mana iekšējā pārliecība ir tāda, ka sievietei 55 gados tomēr ir jābūt pensijā. Tāpat vecāki ir jāapkopj, viņiem jāpalīdz un jāaizbrauc, kurā brīdī vajag, nevis – kurā vari izrauties. Tā nu būtībā šobrīd dzīvoju sev. It kā nedaru neko, bet diena ir garāka nekā darbdiena.
Brīžos, kad pie Līgas Kubas ciemojas mazbērniņi, viņi darbojas radoši kopā – izšuj uz atgriezuma no apmetuma sieta, nupat sākuši darināt rotājumus karināšanai Ziemassvētku eglītē no priežu čiekuriem, kā arī no austo jostu atgriezumiem tiek sasietas krāsainas diegu lellītes.
– Vispār laikam ome ir tā, kas man ielikusi mīlestību pret rokdarbiem. Padomju laikā nekā jau īsti nebija, tad viņa pirka dziju galus un sēja kopā. Man no bērnības atmiņā tā ir iespiedušies tie krāsainie kamoliņi! Viņai bija pilna soma, adīja visādus raibus cimdiņus. Agrāk ar šīm prasmēm varēja apģērbt pati sevi un vēl bērnus. Viss, kas mugurā – džemperi, mēteļi -, bija pašas darināts. Kad slimoja dēls, naktīs bija jāsēž pie gultiņas. Ko tad tikai sēdēsi, jāada mēteļi – tad nu sanāca garu garie. Tagad daru tik, cik varu. Mūsdienu jaunieši jau arī vairs tā negrib, viņiem tie džemperi jau skolas laikā apnikuši. Bet man tieši lauku dzija patīk, patīk tā kņudēšana uz miesas, ko jaunie neatzīst – jo kož. Tas taču ir dabiskais SPA un masāža! – smej Līga.
Viņa dzijas iegādājas „Limbažu tīnē", jo atzīst šo izstrādājumu kvalitāti. No krāsainajiem dzīpariņiem tiek austas ziedainās jostas, ko Līga Kuba piedāvā arī iegādāties. – Darbojos kopš pagājušā gada rudens, un šobrīd noteikti ir noaustas jau vairāk nekā 100 jostu. Mājās telpa ļauj, lai jostiņu varētu uzmest, jo vajadzīgs jau garums – vidēji 3 metri. Aužu arī mazākas jostiņas bērniem, tāpat meitenēm komplektā austus vainadziņus. Biju saaudusi pirmās 20 jostas. Vispirms gāju eksperimentēt „Klētī", kur piecas manis austās jostas tomēr izvēlējās. Arī pie Māra Ozoliņa dziju veikalā. Lēnā garā kaut kas jau kustas. Veikalos gan uzcenojums ir krietni lielāks, tāpēc reizēm piedalos arī gadatirdziņos. Lai vai cik, bet tā man ir kāda lieka kapeika. Un labākais, ka daru to, kas man patīk, tad, kad man patīk, – teic Līga.
Ziedaino jostu aušana neesot nekas sarežģīts, kā nereti cilvēki domājot, un vidēji 6-7 stundās, ja tā cītīgi pieķeras, krāšņa josta ir gatava. Tās labprāt izvēlas ne tikai tautisko kolektīvu dalībnieki, bet arī dāmas, piemēram, kā tautisku aksesuāru tērpam.
– Etnogrāfiski pareizas šīs jostas varbūt arī neaužu. Bet es domāju, ka ne jau arī agrāk viss ciems staigāja vienādām villainēm, vienādām jostām. Tas, kas ir vēsturiski atrasts un atklāts izrakumos vai liecībās, vēl nenozīmē to, ka nebija citu krāsu. Tāpēc strādāju pēc tāda principa. Krāsas ir tik dažādas, un ar tām var plaši variēt, – uzskatos dalās rokdarbniece.
Brīvajā brīdī viņa darbojas arī folkloras kopā „Libe". Tāpat apmeklē jogas nodarbības: – Bet joga man ir caur latvisko izpratni, jo indiešu valodā es nekādas mantras, ko pat nesaprotu, nevēlos skandēt. Mūsu pašu tautasdziesmās ir tādas mantras iekšā! Vajag tikai meklēt. Braucu uz Lubānu pie meitenēm, arī tepat Cesvainē ir grupiņa, kas sanākam reizi nedēļā gan uz dziesmām, gan šīm mantrām, gan pie latviskās mūzikas pamēģinājām biodeju – tā ir tāda darbošanās, lai izkustētos, lai iegūtu mieru. Uguns rituāli ir nākamais, ko es gribu darīt. Tas ir tas, kas mani uzrunā. Savukārt uz Latvijas simtgadi esmu apņēmusies iemācīties spēlēt kokli. Mūzikas skolā esmu pabeigusi klavieru klasi, bet lielajam, vecajam flīģelim mājās vairs nepietika vietas un to nevarēja noskaņot. Bet kokle jau ir iegādāta, jāsāk vien mācīties, – apņēmības pilna turpināt aktīvi un radoši darboties ir Līga.